Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 137
Reģ: 07.10.2014
nerātnā, būtībā es Tev teju pilnībā piekrītu, un domāju, ka būtu maz tādu, kas nepiekristu. Bet dzīve šajās skaistajās un pareizajās teorijās nereti ievieš korekcijas. Pirmkārt - autore taču neraksta, ka šos septiņus gadus ir izolējusies no sabiedrības, pēc darba momentā metas mājup, brīvdienas pavada adot kaķiem vestītes un neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.
.
Protams, es piekrītu tam, ka, ja sieviete ir tik ļoti sakoncentrējusies uz vienu pielūgsmes objektu, viņa potenciālos partnerus, ja tādi arī gadītos tuvumā, vienkārši nepamana/ atgrūž. Tas ko vēlos pateikt - es neapgalvoju, ka MsFaithfull rīkojas pareizi. Es saku, ka viņa rīkojas cilvēcīgi.
01.10.2017 22:22 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Pirmkārt - autore taču neraksta, ka šos septiņus gadus ir izolējusies no sabiedrības, pēc darba momentā metas mājup, brīvdienas pavada adot kaķiem vestītes un neskatās ne pa labi, ne pa kreisi.

Radies iespaids, ka tuvu tam pēc visa izlasītā diemžēl.
01.10.2017 22:27 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Noslēpums Skapī
Nebūt nenosodu MsFaithfull un citas meitenes, kas šobrīd pārdzīvo kaut ko tamlīdzīgu. :) Pati kādreiz piederēju pie šāda tipa attiecību veidotājām. Tieši tā, piederēju. ;) Pagātnē. Jo savu likteni veidojam paši. :-P Un paši izvēlamies, ko vēlamies redzēt sev apkārt, savā dzīvē, un ko vēlamies ielaist savā sirdī. (l)
.
Jā, zinu, izklausās sasodīti teorētiski skaisti un pareizi kārtējo reizi. (t) Bet ar kaut ko taču vajag sākt, ja vēlas ko mainīt. ;)
01.10.2017 22:33 |
 
Reitings 175
Reģ: 26.05.2017
Ieteiktu tiem, kas šeit skeptiski uztver to, ko saka Nerātnā, tomēr ieklausīties un nespirināties tik ļoti pretim savu vājo zināšanu par psiholoģiju dēļ.:-)
02.10.2017 19:43 |
 
Reitings 601
Reģ: 14.07.2011
Man ir viena draudzene, kas metas no vienām šāda veida attiecībām nākamajās. Visās ārkārtīgi pieķeras partnerim, pieprasa uzmanību, sadzīviski ir neieinteresētas (rīko romantiskus pārsteigumus, bet atstāj vīrieti bez vakariņām u.tml.), tiek pamestas, nevar dzīvot, mēģina atgūt utt. Un tā uz riņķi.
Ārpus attiecībām viņa ir talantīga sieviete, ļoti veiksmīga darbā, draugu mīlēta. Tas rosina domāt, ka varbūt tiešām ir vērts pameklēt palīdzību, lai savestu kārtībā savu iekšējo pasauli.
08.10.2017 18:58 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Kā Jums visām, kas ierakstījās diskusijā ar līdzīgu problēmu kā man, klājas šodien?
16.11.2017 00:27 |
 
10 gadi
Reitings 626
Reģ: 29.01.2009
Pašlaik nekā iepriecinoša, viss turpinās...
kā klājas jums?
25.11.2017 23:40 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Meitenes, kā Jums iet?
Ienācu forumā, lai ierakstītu lielu paldies par VISIEM komentāriem šajā diskusijā. Arī par tiem ,kuri skaidri pauda, ka esmu gļēva mīkstčaule.
Es esmu beigusi sevi mocīt, dzīvoju ar pilnu krūti! :)
18.01.2018 00:15 |
 
Reitings 613
Reģ: 31.03.2013
Iegāju cosmo un tik zīmīgi atvēru tieši šo diskusiju.. Tik ļoti aktuāli šobrīd :-(
Kā Tev tas izdevās?
18.01.2018 01:51 |
 
Reitings 231
Reģ: 29.01.2009
omg. Es nevaru absolūti neko ieteikt, bet parakstos zem katra Tava vārda. Man par “laimi” gan tikai otrais gads sāk ritēt
18.01.2018 05:39 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
MsFaithfull
Ai, cik jauki. (l)
Bet mani arī, godīgi sakot, tirda ziņkāre, ko un kā Tu darīji. :D Stāsta laimīgās beigas taču arī kārojas izlasīt. :-P
18.01.2018 12:40 |
 
Reitings 230
Reģ: 26.09.2017
Zini, tavs ego te arī parādās. Un žēlošana par daudz sevi, varbūt vienkārši jūties vientuļa, gribi,lai tev pakaļ skrien.
Ja jau paši saprotat, ka attiecības nebūs, kapēc jāmokās? Jāvelta liekas cerības.
Vislabākais , saņemt sevi rokās, izdzēst tel nr. un nekāds kontakts. Pamēģini!
Laiks dziedē gan!
Zini, ja arī saiesiet kopā, tad ar laiku viss var būt vēl sarežģītāk, visam nāks klāt vēl vairāk problēmu. Tā būtu dzīve?
Citreiz vienkārši cilvēki ienāk dzīvē, ticu,ka kāda mācība/pieredz un viss. Ir jālaiž vaļā, gribi to vai ne. Atļaut citam ienākt dzīvē!
Man bija līdzīgi, tici man, vislabākais ir šo visu beigt tagad un tūlīt. Ar gadiem sakrājas tā, ka tiešām nezini kur likties!!!! Bērnus no tāda vīrieša arī labāk nevajag, kas uzpeld un atkal nav viņa!
SAŅEMIES! BEIDZ SEVI ŽĒLOT!
18.01.2018 12:58 |
 
Reitings 4655
Reģ: 23.11.2014
Esat izauguši no 25 gadnieku vecuma.. vai nepastāv iespēja vēlreiz mēģināt veidot attiecības? Tu viņam arī neesi vienaldzīgs, cik izklausās.
Bet ja galīgi nekā varbūt tiešām der aprunāties ar profesionāli - psihologu vai psihiatru!
Man vienmēr ir darbojies "laiks visu dziedē", taču, ja Tev tas nestrādā, tad speciālists varētu palīdzēt...vai "tantiņas".. kam nu Tu pati tici un atbalsti labāk!
18.01.2018 13:49 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Visu pārtraucu, reiz, kad viņš ierosināja satikties, atsakot. Bez lielām ceremonijām, jo to, kā smejies, mums šo gadu laikā ir bijis daudz vairāk, kā vajag. Pateicu, ka tā nevaru un negribu turpināt, un viss.
Tas jau nenozīmē, ka tajā dienā, kas bija iecerētās tikšanās datums, es nešņukstēju kabatlakatiņā. :D
..
Man viena foruma dalībniece rudenī atsūtīja labu video. Nu, ķipa, mierinājums un pamācība salauztām sirdīm. Tur tika teikts, ka, ironiskā kārtā - veids, kādā dabūt mīļoto atpakaļ - nesazināties ar viņu. Ja viņš sapratīs, ka mīl, uzradīsies pats.
..
Un, ziniet, pirmajās nedēļās es satrūkos katrreiz, kad atskanēja Whatsapp signāls. Bet viņa vārda atnākušo ziņu autoru vidū nebija. Sākumā tas bija mokoši, vēlāk "atlaida". Jo kopš vasaras, kad izveidoju šo diskusiju, es visu laiku domāju, domāju, domāju... Un pa retam iztēlojos, kā būtu tad, ja viņš patiešām pateiktu: Būsim kopā! Es domāju, ka ātri vien "uzpeldētu" aizvainojums par visu, kas bijis. Par gadiem, kad es biju viņam vajadzīga tikai pa pusei. Nekā tur nebūtu, un tā nav prasta sevis mierināšana.
..
Un,protams, ka vienā no pēdējiem komentāriem ir daudz taisnības. Manī ir gana paštaisnuma, upura sindroma, esmu nodarbojusies ar emocionālo šantāžu, manipulēšanu. Neglaimojoši, bet, nu, daudz sev nepārmetu, jo no tā tāpat jēgas nav. Galvenais, no kļūdām mācīties.
..
Ziniet, varbūt izklausīsies naivi un skumji, bet pēc ento gadu pārtraukuma es spēju izjust kārtīgu dzīvotgribu un prieku par to, ka virs meža aust saule vai virtuvē smaržo kafija. No atkarības izrāpties ir VĒRTS!
18.01.2018 16:52 |
 
Reitings 531
Reģ: 09.02.2017
Man patikās šis stāsts,arī nobeigums.
;-)
18.01.2018 16:59 |
 
Reitings 601
Reģ: 14.07.2011
Prieks par Tevi, lai izdodas no lēmuma neatkāpties!
18.01.2018 21:52 |
 
Reitings 31
Reģ: 15.01.2018
Tā nav mīlestība,bet pieķeršanās ototram, drīzi tev pašai tas apniks un tu nogursi no tā visa. Attiecībām ir jābūt brīvām,nepiespiestam ,dabiskām.
18.01.2018 22:06 |
 
Reitings 48
Reģ: 12.01.2018
Jau kopš diskusijas izveidošanas brīža, sekoju tai līdzi, jo pati jau gadiem ilgi eju cauri tieši tādam pašam scenārijam. Es vēl neesmu iemācījusies palaist vaļā, taču patiess prieks par to, ka ir cilvēki, kuri to spēj! Lai viss izdodas! :)
18.01.2018 22:08 |
 
Reitings 196
Reģ: 27.09.2016
Prieks, ka Tev izdevās sakārtot savu dzīvi. Zinu, cik grūti ir saņemties, lai mainītu tādu pieķeršanos, bet tas ir tā vērts! :-)
18.01.2018 22:09 |
 
Reitings 490
Reģ: 10.08.2014
Emilie., Tu arī dzīvo kampaņveidīgi? Man ir līdzīga problēma, šķiet gan, ne TIK smaga, ikdienā dzīvoju diezgan ok, bet, kad viņš parādās pie apvāršņa, pēkšņi esmu par vārgu, lai pateiktu: nē.
18.01.2018 23:36 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits