Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 601
Reģ: 14.07.2011
Varbūt tomēr nevajag nekur nolaisties, bet vienkārši pārtraukt komunikāciju, un, lai cik grūti arī nebūtu, pie plāna turēties? Es saprotu, kā viss notiek - pienāk vakars, bēda tāda, ka šķiet, sienas nāk virsū, un roka uzdrukā kārtējo ziņu. Bet kas īsti no tā mainās? Tāpat pēc dienas, trim vai nedēļas bēda ir atpakaļ. Kāda jēga no tādas pamīlēšanās, parunāšanās, sevis pamocīšanas? Ja vīrietis beidzot izlems, ka varbūt tomēr esi īstā, pats atradīs ceļu pie Tevis. Es domāju, ka tāda nepārtraukta kacināšana apetīti drīzāk atsit, nevis veicina. Tu esi superierasta un pierasta.
01.09.2017 16:14 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
MsFaithfull, tie zemie punkti, manuprāt, nepienāk tik ''viegli un raiti''. Var gadīties, ka vajag vairākas reizes, dažādas situācijas, kamēr sabradā tik tālu, ka liekas - esi pazaudējis sevi. Bet arī tad ir izvēle, trīcošu roku rakstīt un turpināt vai izdzēst un iet tālāk. Kā pēc šķiršanās arī no it kā normālām attiecībām - vienā brīdī uznāk apskaidrība, piecelies, paskaties spogulī un saproti, patiešām aptver - ''viss, tas ir beidzies, esmu brīva no visa un visa pasaule man ir vaļā, kam jaunam''. Katram savs laiks, nevajag iedomāties, ka redz veselu pusgadu novilku, bet nekas nemainījās un atmeti ar roku. Nu tad turpini ļaut, lai slauka kājas pret tevi, kamēr tevī - paklājiņā - izdils caurums, būsi nobružāta, veca, metama ārā. Tāpat par tām terapijām, divas pamēģināji, pusgadu vai cik gāji, nekas it kā nesanāca, tad jopcik bumbiņ, turpini iet, esi pilnībā atklāta, pamēģini hipnozes vai ko vēl tur dara, nomaini uz citu, ne atkal, nekas nesanāca, nav jau vērts, ar tādu domu. Tās visas ir tavas izvēles, ja tās neizdari, nepieņem aktīvu rīcību, tad tev patīk ciest. Tieši tik vienkārši un skarbi. Citādāk kļūtu stipra, pastāvētu par sevi, pieveiktu šo un būtu starp tām, kurām acis mirdz par dzīvi, lielām un mazām lietām, sasniegtu jaunas un jaunas virsotnes darbā, karjerā, hobijos un citās ne tik vienkārši definējamās lietās. Vēl vari mēģināt rakstīt visu laiku, nepārtraukti, kamēr atsaucas. Kā ir prom, tā raksti atkal, līdz viņš pats sāks vairīties, izdzēst tevi, nobloķēt un nebūs vairs tev ne iespējas, ne pieejas pie viņa, ja esi tik vāja un vārga, ka izdzēst pati un nobloķēt nevari, pārvākties kaut vai arī ekstrēmāks risinājums, bet nu tomēr, tas nav normāli šitā gadu gadiem, ja šķietami gribi pārtraukt to.
01.09.2017 16:18 |
 
Reitings 14
Reģ: 27.08.2017
O, par zemākajiem punktiem man arī ir, ko teikt. Manā gadījumā, būtībā, visus tos četrus gadus es tādā periodiski mitinājos.
Kamēr dzīvojām kopā, es besījos, jo jutu, ka nekas nav labi. Bieži radās sadzīviski kašķi, kuru laikā izmantoju iespēju izlādēties. Izšķīrāmies.
*
Pēc tam, tajās benefitu attiecībās, sākotnēji viss it kā bija "normāli". Cilvēki pēc izsaukuma. Bet es sāku ievērot, ka man veidojas strauji progresējoša atkarība no viņa uzmanības. No ziņām FB, SMS. Ja sākotnēji mēs sarakstījāmies vairāk vai mazāk "par lietu", tad vēlāk es sāku izmantot katru mazāko izdevību ar viņu kontaktēties. Ja tādas neradās, es tās izveidoju mākslīgi. Izlikos, ka man aktualizējies kāds pagātnē pārrunāts jautājums - "Kā tad tur īsti bija?", sūtīju bildes no pielaikošanas kabīnēm, fotografēju kokus un grāmatu citātus. Vārdu sakot, pamazām zaudēju prātu. Ja viņš kādreiz neatbildēja, drebēju šausmās par to, ka esmu viņam galēji apnikusi vai, ka viņš šobrīd dūdo ar kādu citu. Katru dienu pārbaudīju viņa jaunākos draugus, ja tās bija sievietes, izpētīju profilus līdz sīkumam.
*
Kā jau rakstīju, es visu darīju formāli, prātā visu laiku kaļot plānus - ko rakstīšu, kad tiksimies, ko darīsim. Bija periodi, kad viss notika tikai pēc manas iniciatīvas. Bija sajūta, ka ir jāsazinās katru dienu, pretējā gadījumā jutos nepilnīga, nomākta un nelaimīga. Vārdu sakot, visa dzīve grozījās tikai ap vienu. Es patiesībā saprotu, ka biju viņu pavisam apsēdusi, un nedomāju, ka viņam tas bija viegli.
02.09.2017 15:27 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Es esmu nolēmusi meklēt speciālista palīdzību. Gan psihologa - jo akūti pietrūkst, ar ko izrunāt visu no a-z, gan psihiatra, jo ir aizdomas, ka šai atkarībai tomēr ir kaut kādi dziļāki iemesli, kas manī "slēpjas". Neslēpšu, es jūtos nomocījusies un iztukšota, sevišķi tagad, kad vakari jau agri ir tumši, un ļoti ceru, ka varbūt medicīna spēs man palīdzēt.
07.09.2017 21:28 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
MsFaithfull, malacis, galvenais sāc un atkal nepamet, bet rocies iekšā gadiem, ja vajadzīgs, un aizrocies uz jaunu gaismu dzīvē, kad pati jau varēsi pavērst acis uz to, tad arī sāks tev spīdēt jauni saules stari - jaunas dzīves veidolā. :-)
07.09.2017 21:33 |
 
Reitings 14
Reģ: 27.08.2017
Apsveicams lēmums. Turies, turies, turies!
08.09.2017 21:15 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Kā pārējām, kuras šeit atzīmējās ar līdzīgu situāciju, šajā laikā ir klājies? Man mierīgāks periods, sāku atradināties no "traģēdijas" izjūtām.
24.09.2017 20:09 |
 
Reitings 55
Reģ: 17.09.2017
Ļoti oftopiska piebilde: izlasīju Neaizmirst pirmo komentāru un šī vieta:
Tiktāl nojūgusies, lai kļūtu par dzērājšoferieni, es nebiju. Iebraucu mežā, atkorķēju pudeli un raudāju pret mēnesi.

Ja aizstātu vārdu raudāju pret gaudoju, būtu perfekts Regīnas Ezeras stils, mats matā, ideāli iederētos kādā no viņas stāstiem :D
Par tēmu man teikt nav ko, izņemot to, ka autores situācija zināma līdz mielēm. Tā kā MsFaithful nolēmusi visu izbeigt, tad savas dzīves peripetijas un tendences tieši dziļāk bedrē nevis ārā no tās neaprakstīšu. Vēlu veiksmi.
24.09.2017 20:39 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
6617, ja Tev tas nesagādā grūtības un sirdssāpes, ļoti labprāt uzklausītu Tavu stāstu. Var publiski, var personiskā vēstulē. (Diemžēl arī jāsaka, ka šādas atveseļošanās pazīmes es neuzrādu pirmoreiz. Ir bijuši periodi, kad jūtos normāli, bet paiet laiciņš un es iekrītu atpakaļ atkarībā.)
..
Es nejautāju aiz ziņkāres. Esmu uzsākusi vairākas sarakstes, un tās mani stiprina nepadoties savam vājumam un neuzplikšķināt kārtējo ziņu Sapņu Princim kalna galā. Domu par speciālista palīdzības meklēšanu neesmu atmetusi, taču, pat, ja tas skan mazliet bērnišķīgi, arī šai diskusijai piemīt zināms terapeitisks efekts.
24.09.2017 20:57 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Nolēmusi jau biji, kāpēc neesi vēl joprojām vērsusies pie speciālista, kurš tomēr arī būs kompetentāks dažādās metodēs un paņēmienos uz jaunu un normālu dzīvi, ja drīkst zināt? :)
24.09.2017 21:07 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Tāpēc, ka negribēju iet pie random daktera. Rūpīgi lasīju atsauksmes, un tagad esmu nonākusi pie izjūtas, ka, vismaz vadoties pēc citu teiktā, esmu atradusi speciālistu, kurš varētu būt "īstais". To, vai nepieciešamā ķīmija radīsies arī dzīvē, redzēsim.
24.09.2017 21:15 |
 
Reitings 55
Reģ: 17.09.2017
Šo tēmu gadu laikā esmu tik daudz pārrunājusi, ka godīgi sakot roka vairs neceļas rakstīt. Vispārīgi runājot, kad satiec kādu, kuru par spīti racionālai un pragmatiskai pieejai dzīvei gribas romantiski (vai varbūt naivi) saukt ''the one,'' tad neviens cits šai uzstādītajai latiņai vairs pat tuvu nevar uzlekt.
-
Kādreiz man arī bija traģēdijas sajūta, jo šķita, ka viss var izdoties un šķēršļi ir pārvarami, bet viss draudīgi svārstās uz bezdibeņa malas, un tūlīt vai nu būs vai nebūs, nervi maksimāli uzvilkti 24/7, prātā pilnīgs haoss, emocionāli esmu no grāvja grāvī, naktīs nevaru gulēt utt. Nu jau ilgu laiku zinu, ka tā nav. Mums nekas nekad nesanāks. Pilnīgā izmisumā dzīve ļoti ilgi vairs negrūž, bet tik un tā pamostos ar domām par viņu, dienā bieži domāju par viņu, vakaros domāju par viņu, naktīs viņu redzu sapņos. Kopumā esmu ar notiekošo samierinājusies. Bija kāds acumirklis, kurā es biju dzīves augstākajā punktā, varbūt pat ne savas personīgās dzīves, bet cilvēciski iespējamās dzīves augstākajā punktā, un nu tas brīdis ir senā pagātnē. Zinu, ka rakstītais skan ārkārtīgi sentimentāli, un varbūt pārlieka sentimentalitāte kaut kur dziļi zemapziņā arī ir vainīga manā nespējā aizmirst, bet es varu ar šo smacējošo sajūtu dzīvot. Ja dzīve ļautu, mestos tajā bedibenī atkal iekšā, uzplēstu visas vecās rētas, bet dzīve par nelaimi neļauj. Ikdienā cenšos nodoties darbaholismam un (acīmredzot tipiski) alkoholam. Varbūt tādēļ, ka dzīve nekad, pat ne agrā bērnībā nav bijusi bezrūpīga un viegla, man nav pārliecības, ka šis vienmēr pavadošais izmisums backgraundā un bieži foregraundā ir kaut kas ārpus normālā.
-
Starp citu, par Regīnu Ezeru runājot, atcerējos, ka viena no viņas grāmatām ir par ļoti līdzīgu tēmu, nelaimīgu/neatbildētu mīlestību. Pēc viņas nāves tika publicētas viņas rakstītās vēstules kādam dramaturgam, grāmata saucas ''...pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis.''
24.09.2017 22:04 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
cenšos nodoties darbaholismam un (acīmredzot tipiski) alkoholam.

Šitais neizklausās prātīgi.
24.09.2017 22:12 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Tā Ezeras grāmata ir ārkārtīgi skaista. Kad lasīju, biju tikko divdesmit gadu slieksni pārkāpis skuķēns, kurš domājas esam dikti iemīlējies. Lasīju, raudāju un mazohistiskā līksmē apcerēju savu bēdīgo likteni.
...
Salīdzinot ar tagad piedzīvoto nazīša urķēšanos, tās toreiz bija vien vieglas tirpiņas. Tagad Regīnas aprakstītā mīlestība uz taciņām, kur viņš ir gājis, sit ciet elpu, un tomēr - sauciet mani par muļķi,ja vajag,- ļauj ieraudzīt, cik dzīve var būt brīnišķīga, pat savā nežēlībā.
...
Man šobrīd pie sevis un saviem priekiem atgriešanās posms!
24.09.2017 22:25 |
 
Reitings 55
Reģ: 17.09.2017
Jā, tā ir ļoti skaista grāmata. Taciņas man atgādināja kādu vakaru, kad ļoti īsa saruna mani iemeta pilnīgā delīrijā un es kaut kur viena noklīdu, kaut kur maldījos kā apmāta, tur bija līcis, nakts, un ļoti daudz gulbju, varbūt 20. Mājās atkūlos ap 4 no rīta. Ļoti daudz absurdu epizožu manā dzīvē. Regīnu Ezeru esmu pārlasījusi no a līdz z, un kādā vietā (man šķiet viņa bija citēta Ikstenas biogrāfijā) viņa rakstīja, ka tajā gadā, kad rakstīja šīs nekad nenosūtītās vēstules, bija uz pašnāvības robežas, gribēja klētī pakārties, bet nevarēja mezglu sasiet.
24.09.2017 22:37 |
 
Reitings 3665
Reģ: 23.06.2016
Salīdzinot ar tagad piedzīvoto nazīša urķēšanos, tās toreiz bija vien vieglas tirpiņas. Tagad Regīnas aprakstītā mīlestība uz taciņām, kur viņš ir gājis, sit ciet elpu, un tomēr - sauciet mani par muļķi,ja vajag,- ļauj ieraudzīt, cik dzīve var būt brīnišķīga, pat savā nežēlībā.

Lasot šādus komentārus mēdzu aizdomāties vai esmu, ko palaidusi garām?... Tāpat kā klausoties dziesmas par salauztām sirdīm, kas liekas tik skaistas, bet, tajā pašā laikā, svešas.
24.09.2017 22:41 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
Pasadena
Lasot šādus komentārus mēdzu aizdomāties vai esmu, ko palaidusi garām?... Tāpat kā klausoties dziesmas par salauztām sirdīm, kas liekas tik skaistas, bet, tajā pašā laikā, svešas.

Nezini kā ir, kad nevari dabūt to, ko vēlies vairāk par visu?
24.09.2017 22:59 |
 
Reitings 3665
Reģ: 23.06.2016
Nezini kā ir, kad nevari dabūt to, ko vēlies vairāk par visu?

Nē. Un neesmu 100% pārliecināta, vai varu atbildēt uz jautājumu "kāpēc?".
24.09.2017 23:02 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Nezini kā ir, kad nevari dabūt to, ko vēlies vairāk par visu?

Es, piemēram, nezinu. Vai nu par maz vēlos (pirmie soļi uz nirvānu?), vai arī daudz par daudz dabūju.
.
Man ir stipri līdzīgas izjūtas, kā Pasadena.
24.09.2017 23:04 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
Pasadena
Nē. Un neesmu 100% pārliecināta, vai varu atbildēt uz jautājumu "kāpēc?".

Tas jau varētu būt vienkārši - vienmēr visu dabū, vai negribi tik stipri, lai pārdzīvotu. :)
24.09.2017 23:05 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits