Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
nerātnā
Mani mulsina vairākas lietas.
1. Tas, ka Tu pateici tekstu zemāk tā, itkā citu variantu nebūtu.
Tas, ko Tu (un šādās situācijās arī pārējās meitenes un puiši arīdzan, cita starpā) uzskati par mīlestību, ir tas, kas piemīt Tev pašai un ko Tu nesaskati pati sevī, bet redzi savā 'mīlas objektā'.

Piemēram, es nesen ieskatījos vienā sievietē un šādas sajūtas man ir bijušas pirms tam 1x mūžā līdzīgā situācijā. Tu zini kā ir, kad Tu par cilvēku neko nezini, redzi pirmo reizi, bet viņš Tevi pievelk tā, ka acis nevari atraut? :D Tur nevarētu būt runa par kautkādām saskatītām īpašībām vai ko tamlīdzīgu. :)
2. Kāpēc man apjaušot, ka esmu tikpat dievīgs pavārs (gleznotājs, dejotājs, utt.) kā mans mīlas objekts, šai mīlestībai būtu jāpāriet?
Tu domā no tāda aspekta, ka pieķeras cilvēkam dēļ kaut kādas viņa apbrīnošanas un, kad saprot, ka tas apbrīnojamais tāds pats cilvēks vien ir, tad tā apbrīna pāriet un līdz ar to pieķeršanās (mīlestība)? Tas izklausās ļoti novienkāršoti un var jau būt kādam tā gadās. Man gan šķiet tāda veida iemīlēšanās varētu būt raksturīga pusaudžu gados.
30.08.2017 00:39 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Toties Tev pašai piemīt tā 'ārkārtīgi Tev pašai nepieļaujamā' pretējība, vai ne?
Nerātnā.. es nesapratu.. Vai vari paskaidrot, lūdzu, citiem vārdiem? :)
30.08.2017 00:41 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Es aizdomājos par smēķēšanu... vispār interesanta doma par elpošanu.. bet ne vienmēr pīpē tāpēc, lai nomierinātu nervus :) Man smēķēšana bija vienkārši foršs rituāls.. tad varu skatīties zvaigznēs un nāsī cirtās dūmiņa aromāts..
30.08.2017 00:44 |
 
Reitings 2244
Reģ: 31.05.2017
:-Dir neliela atkarība no blakus smēķētājiem, par cik vienmēr patīk dūmi, visāda veida.
Parstām cīgām gan nesalīdzināmi sūdīgs aromāts, ar dažu cigāru.
30.08.2017 01:08 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
macaw
Tur kaut kas pazudis tulkojumā no tās diskusijas. :) Tā nav kopija, kas ir tā otrā pusīte. Tas ir tas, kas viens otru papildina. Kā diena papildina nakti. Kā debesis nebūtu bez zemes, un otrādi. Abi liek katrs savu atšķirīgu devumu, lai radītu savu kopējo labumu (vai sliktumu destruktīvās attiecībās).
.
Ģimene un mīlestība ir tas, ko abi veido kopīgi. Uzskatāmākais piemērs ir bērna radīšana. Sievietei ir olšūna (kas nav vīrietim), vīrietim ir spermatozoīdi (kas nav sievietei) - un abi kopā (tieši kopā, ar abu abpusēju labprātīgu piekrišanu) rada savas mīlestības augli - bērnu. Bērns rodas saplūstot olšūnai ar spermatozoīdu - viena no šiem elementiem trūkst un bērns nerodas, vai ne? ;)
.
Tāpat abi kopā veido savu ģimeni, savas kopējas vērtības, bet katrs no savas puses - viens liek vienu gabaliņu, otrs otru un no abām pusītēm rodas ģimenes budžets, ģimenes tradīcijas, kopīgie prieki un bēdas un to risinājumi, kopīgie gultas prieki, kopīgie bērnu audzināšanas prieki - viss kas, ko abi vēlas radīt kopīgi. :) Nu, labi, kaut ko rada viens no otra atsevišķi kopā ar citiem, bet pamata ģimeniskās lietas ir kopīgas. :)
.
cormeum
Tu minēji, ka viņam piemita kas tāds, kas Tev nav un nekad nebūs. Visticamāk, tā mīla uzplauka tāpēc, lai Tu iemācītos pieņemt kā šīs dzīves daļu no Tevis atšķirīgo, citādo, savādo. Nu, mani arī vienu brīdi vilka pie žūpām, kaut pati knapi vispār lietojusi ko grādīgu un apzināti atsakos no alkohola, līdz beidzu par tiem idiņiem alkoholiķiem pārdzīvot un ļauju viņiem dzīvot savu šņabja reibuma dzīvi, pati reibdama no dzīves priekiem. Tāpat mani pašu vilka pie miesaskārīgiem svoločiem (un viņi gluži kā uzburti bija uz mani), līdz samierinājos ar to, ka tādi pārgribējušies idioti dzīvo šai pasaulē, un lai jau dzīvo, ja labi dzīvo, man galvenais turēt viņus pa gabalu drošā attālumā un priecāties par dzīvi kopā ar ļaudīm, kam dzīve ir kas vairāk par 'dabūt pašizinātko'. :D ;)
.
A par smēķēšanu tas manis minētais ir viens no variantiem, kāpēc pīpē. Tev pašai labāk zināms, kāpēc pīpēji un kāpēc atmeti. :)
.
Caloo
1. Zemapziņa. Kad turpināsi komunikāciju, ar laiku (ja pietiks prāta) sapratīsi, kas īsti ir tas šobrīd nezināmais, bet atklājamais, kas viņā tā saista. :)
2. Neteicu, ka beidzas mīlestība, ja atklāj, ka abi ir dievīgi pavāri, dejotāji vai vēl nez kas. Beidzas 'neīstā ļūbestība', kad atklāj sevī to, ko nesaskatīja, noliedza, noniecināja sevī, bet ko zemapziņa grib izdabūt ārpusē cilvēka apziņā. Tāpēc zemapziņa cilvēka dzīvei piesaista konkrēto 'mīlas objektu', kas atspoguļo paša zemapziņas dzīlēs noslēptos dārgumus.
30.08.2017 01:11 |
 
Reitings 2829
Reģ: 06.07.2010
Smagi. Nezinu vai baigi varēšu, bet ja nu vajag - vari uzrakstīt privāti, mēģināšu kkā palīdzēt cik nu varēšu. Tīri morāli, varbūt, Tev vajag ar kādu parunāties, kas uzklausa, kaut nedaudz saprot sajūtas un iemeslus un palīdz tikt pāri purvam.
Vispār Tev ir bijušas citas attiecības PIRMS viņa? Kādas attiecības bija un ir tagad Tev ar taviem vecākiem, radiem, vai ir tuvas draudzenes, ar kurām no sirds izrunāties?
30.08.2017 01:16 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
nerātnā
Zemapziņa. Kad turpināsi komunikāciju, ar laiku (ja pietiks prāta) sapratīsi, kas īsti ir tas šobrīd nezināmais, bet atklājamais, kas viņā tā saista.

Nebija tur nekādas komunikācijas, vispār nekā nebija un nebūs - viņa ir precēta. :D Un kā zemapziņa var tā nostrādāt, ka ieraugi cilvēku, acis, smaids un gatavs. Tad man tā zemapziņa vienreiz pa padsmit gadiem pamostās, vai atbilstošu cilvēku ir tiiiik maz? :D
Par 2. es apmēram tavu domu sapratu. Man gan šķiet tā var runāt par konkrētiem gadījumiem atkarīgās attiecībās un diez vai pat vairumu.
30.08.2017 10:54 |
 
Reitings 760
Reģ: 26.07.2017
Tāpat mani pašu vilka pie miesaskārīgiem svoločiem (un viņi gluži kā uzburti bija uz mani), līdz samierinājos ar to, ka tādi pārgribējušies idioti dzīvo šai pasaulē, un lai jau dzīvo, ja labi dzīvo, man galvenais turēt viņus pa gabalu drošā attālumā un priecāties par dzīvi kopā ar ļaudīm, kam dzīve ir kas vairāk par 'dabūt pašizinātko'.
Tevi vilka pie viņiem līdz saprati, ka pati esi pārgribējusies, atradi līdzību? Īsti neuzķēru šo domu. :D
30.08.2017 12:11 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Man gan šķiet tā var runāt par konkrētiem gadījumiem atkarīgās attiecībās un diez vai pat vairumu.
Caloo, un kas tādā gadījumā būtu vairumā atkarīgajās attiecībās?
A kas attiecas uz Tavu dāmu, tad, jā, zemapziņa izstrādā ne tādus jokus vien. Turklāt komunikācijā vārdi spēlē ļooooooti mazu lomu - lauvas tiesa tiek neverbālajai komunikācijai, proti, acu skatienam un izteiksmei, sejas mīmikai un žestu valodai... Bet, ja pats esi šai situācijā nokļuvis, pats arī zini, kāpēc. Un atbilde ir paša zemapziņā. Tā ka nāksies vien rakt, ja gribi saprast šo dzīves dāvanu.
.
Breivik
Tur konkrēti no manas puses attiecībā uz tiem miesaskārīgajiem svoločiem bija tāda tipa negatīvas emocijas kā nosodījums pret viņu izvēlēto dzīvesveidu. Bet, ja pret kādu ir emocijas (arī negatīvas), tad tam tiek daļa manas uzmanības. Un, ja tiek daļa manas uzmanības, tad to uzmanību objekts jūt vismaz neapzināti, un, protams, dodas pēc uzmanības avota, lai iegūtu vēl vairāk uzmanības.
Karoč, kam velta savu uzmanību, to arī savā dzīvē piedzīvo. :)
30.08.2017 16:47 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
nerātnā, nu izgrozījies no situācijas, bet atbildēji visam jau pārlecot uz citu jautājumu, ne to, ko vaicāja un ko paudi ilgu laiku iepriekš, tikai tagad nejauku piemēru pasvieda, uz ko negribi attiecināt savu pieredzi.
30.08.2017 17:05 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
nerātnā, interesanta doma un savā ziņā pat varu piekrist. Vienīgi tas kaut kā nešķiet loģiski, ja paplašinam atkarības tēmu ne tikai uz kādu personu, bet arī uz lietām (azartspēlēm, piemēram). Atkarība ir vājums.
30.08.2017 17:36 |
 
Reitings 22
Reģ: 03.07.2017
Neons
Burvīga lieta tā atkarība, līdz no viņas jāatbrīvojas, jeb pasaka, ka mums nekas nesanāks.
30.08.2017 18:13 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Neons
Visas atkarības darbojas pēc vienas shēmas, mainās tikai pats atkarības objekts (cilvēks, alko, dators, darbs, šopings, ēdiens utt. utjpr.), kam atkarības subjekts ir sevi piesaistījis.
.
Atkarība ir vājums un iespēja tikt vaļā no sava vājuma vienlaicīgi. Izvēle, ko darīt - ļauties vājībai vai pateikt tai ardievas -, ir katra paša ziņā. :)
30.08.2017 18:36 |
 
Reitings 14
Reģ: 27.08.2017
sheila123, manā gadījumā ir tā, ka kopābūšanas variants ir pārrunāts vairākkārt. Tas nav iespējams pavisam vienkārša iemesla dēļ - viņš ir mani "izbrāķējis" pāris konkrētos jautājumos. Protams, ka būtu vajadzējis jau pēc pirmajām šāda veida sarunām aizmirst viņa vārdu. Bet diezgan ilgi saglabājās cerība, ka es spēšu viņu pārliecināt... ja būšu mierīga, pašpārliecināta, "labi uzvedīšos". Un, ziniet, kas ir stulbākais? Tā cerība pavisam nenomirst. Galu galā, cilvēciskas attiecības ir ļoti elastīga lieta - vienmēr kaut kas var mainīties. Iespējams, tieši tāpēc šādu stāstu ir salīdzinoši daudz.
31.08.2017 00:00 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Apzinos, ka atzīšanās varbūt ir nožēlojama, bet man šķiet, ka "noslēpums", kāpēc es tik ilgi pie šīm attiecībām turos, ir tas, ka es nesaskatu patiesu jēgu savā pārējā dzīvē, ārpus viņa. Pirms viņu satiku, saskatīju. Man šķiet, ja viņa nebūs nemaz, manā dzīvē krāsas pazudīs pavisam. Tas man liek neaizmirst, atsaukties un, neslēpšu, arī pazemot sevi. Jo ne jau vienmēr viņš manām ziņām atbild.
31.08.2017 02:26 |
 
10 gadi
Reitings 626
Reģ: 29.01.2009
Neaizmirst, precīzi teikts par to cerību. Ne velti "what if" var būt viena no postošākajām - kārdinošākajām emocijām, pie kurām turēties, lai atrastu iemeslu neaiziet. Arī es ar to cīnos, kaut esmu jau aizgājusi. Toksiskie "What if'i" prātā gan ir katru dienu.
31.08.2017 08:42 |
 
Reitings 601
Reģ: 14.07.2011
Piekrītu te rakstītajam - ir jāmēģina maksimāli piepildīt savu dzīvi ar darbiem un patīkamām nodarbēm. Vakaros sākumā tik un tā būs grūti, bet sāpes kļūst mazākas. Man kopš šķiršanās pagājuši pāris mēneši, sāp, protams, bet kļūst vieglāk.
Autores gadījumā sirsniņai nemaz netiek dota iespēja sadzīt. Raustāt un raustāt viens otru, un cikliskās sāpes turpinās. Pamēģināji pusotru gadu atšķirtības, neizdevās? Acīmredzot ar to bija par maz. Ir jāmēģina vēl, jo sajūtas, ko aprasti, izklausās par skarbu, lai riskētu tādās pavadīt lielu daļu dzīves.
31.08.2017 18:42 |
 
Reitings 22
Reģ: 03.07.2017
tante čība
Ja iepriekš tas viss izdevās un citas nodarbes tiešām lika piemirst par pazaudēto otru cilvēk, bet nu ja tās domas par viņu iezogas arī darot tās citas lietas, atpūšoties ar draugiem, sportojot.
31.08.2017 19:18 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Neaizmirst
Šitādi 'brāķēšanas' izgājieni
kopābūšanas variants ir pārrunāts vairākkārt. Tas nav iespējams pavisam vienkārša iemesla dēļ - viņš ir mani "izbrāķējis" pāris konkrētos jautājumos. Protams, ka būtu vajadzējis jau pēc pirmajām šāda veida sarunām aizmirst viņa vārdu. Bet diezgan ilgi saglabājās cerība, ka es spēšu viņu pārliecināt... ja būšu mierīga, pašpārliecināta, "labi uzvedīšos". Un, ziniet, kas ir stulbākais? Tā cerība pavisam nenomirst.
ir prasta manipulācija jeb, citiem vārdiem, slēpta emocionāla vardarbība, par kuras upuri esi kritusi. Bet patiesībā jau ikvienas atkarīgas attiecības iet roku roku ar slēptu vai atklātu vardarbību. Un patiesībā tieši upurim ir priekšroka no tām aiziet. ;)
.
MsFaithfull
man šķiet, ka "noslēpums", kāpēc es tik ilgi pie šīm attiecībām turos, ir tas, ka es nesaskatu patiesu jēgu savā pārējā dzīvē, ārpus viņa. Pirms viņu satiku, saskatīju. Man šķiet, ja viņa nebūs nemaz, manā dzīvē krāsas pazudīs pavisam.
'noslēpuma' atšifrējums - ikvienā atkarībā cilvēks tā jūtas. Rupjš un triviāls piemērs, bet kur Tu esi redzējusi kaut vienu alkoholiķi, kura dzīve būt jēgpilna, krāsaina un skaista bez pudeles? Tā viņam ir tukša un ārprātā garlaicīga - nekāda.
Atkarīgs cilvēks dzīvo un izdzīvo tikai savai atkarībai - un nekam citam -, kamēr pati atkarība viņu piebeidz, ja vien pats neizlemj tai teikt ardievas. ;)
31.08.2017 19:50 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Meitenes, kā Jums ir izpaudusies "būšana zemākajā punktā"? Var PM. Jūtu, ka ir jāgriež. Un varbūt vajag, lai man pa tiešo iespļauj sejā.
01.09.2017 14:51 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits