Sveikas!
Sagribējās šodien parunāt par darbu un par to, cik ļoti jūs esat ieinteresētas/iegrimušas savos darbos. :-)
**
Jau kādu laiku esmu novērojusi sev darbā, ka visi mani kolēģi ir tik nenormāli sastresojušies par darbu. Kā piemēru varu minēt: Jau kādi 22:00 vakarā un nu jau kā pie miera grasos doties kā pēkšņi darba kolēģu čatā n-tās ziņas sāk nākt. Kādam klientam pēkšņi, kaut kas neiet. Viss miers pagaisa, jo sākās nenormāla sarakste par to, ko nu darīt. Man tas likās mazliet lieki, jo reāli mājās esot nu nekādi nevar palīdzēt un uz darbu neviens tāpat tajā laikā neietu. Tad nu jautājums, priekš kam celt traci, ja tāpat nevar palīdzēt?
Šādi ir bijis vairākas reizes.
**
Ok, tas vēl tā. Šodien otras nodaļas vadītāju meklēja valdes priekšsēdētājs, bet viņa bija izgājusi pusdienās. Tāpēc priekšsēdētājs pie sevis izsauca manu vadītāju (mūsu nodaļas cieši saistītas). Man vadītājs atkal ceļ trauksmi, zvanās otrai vadītājai un rauj ārā no pusdienām. Kaut arī nebija prasīts to darīt, viņam tikai vajadzēja pašam aiziet pie priekšsēdētāja.
**
Par ko es vēlētos parunāt - vai jūs savu darbu arī tik ļoti esat iemīļojušas, ka nakts vidū varētu skriet un darīties? Esat karjeristi? Kā vispār uztverat darbu savā dzīvē? :)
**
Tēma vienkārši parunāšanai :) Mani interesē citu viedokļi ;)
**
Personīgi es darbu uztveru kā ienākumu avotu un neesmu karjeriste, protams, gribu sev augstāko izglītību, labu amatu, bet ne tā, lai mani pa naktīm tramdītu uz visām pusēm. Laikam tāpēc negribētu būt tādos vadošajos amatos. :-)
Kā ir ar jums? (l)
999
