Kā jūs uztverat savu darbu?

Šobrīd esmu tādā pilnīgi nekādā darbā, pagaidu variants, lai būtu par ko ēst nopirkt, tāpēc to pārāk npietni neuztveru. Jā, strādāju atbildīgi, daru lietas iespēju robežās tik labi, cik spēju, bet pāri savām robežām neeju, jo šis nav mans darbs.
Kad pirms pārvākšanās strādāju iepriekšējā darbā, biju vairāk ieinteresēta.

Nē, man darbs ir ienākumu avots un es neesmu karjeriste. Man daudz labāk patīk mans hobijs un šogad arī sākšu to mācīties oficiāli. Pēc trim gadiem būs diploms un varbūt kādreiz tas būs mans pamatdarbs. Bet, lai varētu mācīties, man ir vajadzīga nauda, par ko to darīt. :D

Tā stresošana,uzvilkšanās par neko ir lieka! Iepriekšējā darbā bija tāda.regulāri cēla paniku par neko, niekiem. Pa retam pat mēdza uz mājām zvanīt un arī 20 vakarā un par darbu, kas vispār īsti neattiecas uz mani. Tādi cilvēki vnk lieki iedzen stresā citus. Tā skriešana un pārspīlētā darīšana,kaut gan visy mierīgi varēja izdarīt laikā bez drāmu motīviem!
citiem vnk patīk arī citus sastresot.vadība sauc un nesaka tēmu, kaut gan zin iemeslu un beigās vispār info precizēšana izrādās vai tml.

Darbam bija ļoti liela nozīme, esmu darbaholiķe. Agrāk, jā, varēju pat pusnaktī stresaini visu ķert, grābt, darīt cerot uz izaugsmi...labāku amatu, labāku algu, ietekmējošāku statusu.
--
Biju pārāk iegrimusi darbā, līdz izdegu un bez riebuma pat paskatīties nevaru uz pienākumiem. Tagad darbu uztveru tikai kā ienākumu gūšanas vietu. Tā bezjēdzīgā ārdīšanās par neko ir lieka.

Visieinteresētākie ir tie, kas paši ir uzņēmēji, vai strādā ar motivējošu atalgojuma sistēmu (procentiem vai citiem bonusiem). Pārēji visdrīzāk ir vnk darbaholiķi vai arī ļoti atbildīgi un apzinīgi.
Pati strādāju priekš sevis un strādāju tik daudz, cik nepieciešams, kaut vai 24/7.

Ir darba laiks un ir privātais laiks. :) Un tie viens ar otru nepārklājas. ;)
.
Manuprāt, pat tad, ja darbs ir arī hobijs vienlaikus, tas nenozīmē, ka darbam velta visu savu laiku. Jo vajag atiet no tā, ka notiek naudas pelnīšana, vajag tos brīžus, kad vnk esi. Ja nav to 'bezdarba' brīžu, drīz arī var gadīties, ka sapņu darbs, kas izaudzis no hobija, pārvēršas par katorgu, no kuras nezina, kā tikt vaļā... ;)
.
Tā ka neatbalstu baigo skraidīšanu ārpus darba laika, it sevišķi tad, ja neko lietas labā tāpat tagad nevar darīt, plusā - par virsstundām ir dubultā samaksa. ;) Ja darba devējs negrib lieki tērēties, tad lai meklē papildus darbiniekus vai lūko pēc naivām aitām, kas virsstundas rukā par brīvu. ;)

Man ļoti patīk mans darbs, bet tā kā tam piemīt tāds elastīgs (bet ļoti nosacīti) grafiks, kad grūti nospraust robežas, bieži attopos strādājot virsstundas. Bet šāda raustīšana (ārpus samaksas stundām), ja nu vienīgi tiešām tas nav darba aspekts (piem., izsaukumi uz nelaimes gadījumiem), kas visticamāk tad ir iekļauts darba līgumā un atrunāts, ir vairāk atkarīga no kompānijas/organizācijas iekšējā "klimata", manuprāt. Protams, ka būs nozares (nāk prātā advokāti/juristi), kurās izteiktāk var just to saucamo peer pressure, bet es tādā nestrādāju.
Turklāt tāda haotiska cilvēku raustīšana (bez pamata) var liecināt par nepārdomātu vadības stilu.

Mans darbs ir tāds, kuram ir jāseko līdzi visu laiku. Es nevaru atslēgties no visa un nevienu reizi neieskatīties telefonā vai datorā, lai saprastu vai viss ir kārtībā un nekas sistēmā nav nobrucis. Protams, es cenšos sevi ielikt rāmjos un visus darbus izdarīt pa dienu, lai vakari un brīvdienas būtu brīvi. Pagaidām izdodas.
Vienīgi es laikam vairāk priecātos par tādu darbu, kurā dienas beigās "izslēdzu gaismu" un līdz nākamajam rītam aizmirstu. Es savu darbu nēsāju līdzi. Bet ir arī savs pluss - varu braukt uz ārzemēm un tāpat visu darīt - gan atpūsties, gan pastrādāt, un pat atvaļinājums nav jāņem. :D

17:30 aiztaisu datoru un aizmirstu par darbu līdz nākamajam rītam. Nu labi, dažreiz pastrādāju līdz 18:00. Kaut kā maniem kolēģiem sanāk taisīt karjeru arī ar šādu darba režīmu, es arī jūtos kā novērtēta darbiniece.
Draugs ir vadošā amatā, viņam līgumā ir ierakstītas virsstundas, tāpat viņa komandai maksā papildus par virsstundām krīzes situācijās, kuras var būt jebkurā nedēļas dienā un jebkurā diennakts laikā. Pieslēdzas serveriem un strādā, ja ļoti vajag uz biroju, darbs apmaksā nokļūšanu.
Vispār neredzu jēgu tērēt savu brīvo laiku un strādāt bezmaksas cerībā uz kaut kādu "karjeru". (Jā, zinu, tā nav visās jomās, bet es piem. no kultūras jomas esmu "izstājusies" arī šī iemesla dēļ.)
Savā pusdienlaikā esmu teikusi kolēģiem, ka pienākšu, kad būšu paēdusi. Nestrādāju ātrajā palīdzībā, neviens nenomirs, ja sākšu risināt problēmu 20 min vēlāk (saprotu, ka tā ir ne visos darbos).
Strādāju diezgan stresainā vidē, katru dienu jārisina pēkšņas problēmas, mēs visa komanda cenšamies taupīt nervus un lieki necelt paniku.

MoonLady kādā jomā strādā, ja nav noslēpums? :)
Pasadena mums tas vadības stils tiešām ir galīgi garām :-/ un par tām juristu/advokātu profesijām - laikam labi vien ir, ka tādu neizvēlējos :D
**
Varbūt es arī mainītu savas domas ar to skriešanu ārpus darba laika, ja man maksātu par virsstundām, bet to nedara. Un pat tad es stipri piedomātu vai tērētu tam brīvo laiku. (t)

Man ir tā, ka mans darbs savā ziņā ir mini bizness, jo atlīdzība tiešā veidā ir atkarīga no tā, cik ātri, cik labi un cik daudz es izdaru, ja es imitēju strādāšanas procesu, tad manā kontā ieripo apaļa nulle. Biju mazliet darbaholiķe ar karjeristes iezīmēm tad, kad vēl mācījos, gribēju būt tikpat perfekta kā kolēģi, visu prast un zināt un spēt tikpat labi. Bet nu nozarē esmu nostrādājusi 7 gadus, perfekta neesmu, bet drēbi zinu, šodien pat man zvanīja un konsultējās vienā jautājumā cilvēks, kurš agrāk bija mans priekšnieks un praktiski visu man iemācīja. Attiecīgi, man šajā nozarē ir palicis garlaicīgi, nopelnīt sanāk, bet man vairs nav motivācijas neko tur rauties pa naktīm un darīt vēl un vēl. Darbā savu slodzi varu regulēt pati, tagad, jūlijā, augustā, atpūšos, ir sīki darbi, kurus veicu, lai process neapstājas, bet neko jaunu neņemu - gribas arī atpūsties un padzīvot, nevis tikai strādāt. Tā ka pa lielam darbs ir ienākumu avots, bet man nav vienalga, kā es to daru, lai nopelnītu, kaut kādam entuziasmam ir jābūt.
*
Man ir viens tāds kolēģis, kas par katru sīkumu var sacelt brēku nakts vidū, vispār nervozs tipiņš. Sēž vakarā mājās, nervozē, skatās dokumentus, pamana kaut kādu neatbilstību un ceļ brēku. :-D Galvenais, par nebūtiskām lietām, vai tādām, kuras nevar mainīt. Es to konkrēti neciešu!!! Neciešu, kad man zvana pirmdienās agri no rītiem, vai arī bombardē ar zvaniem (kad varēšu, tad atzvanīšu!). Tie, kas mani labi pazīst, jau zina un nezvana, priekš pārējiem man ir izslēgta skaņa.
*
Vispār man ir sezonāls darbs, ir tādi periodi, kad pirmdienu rītos guļu līdz 11, telefona skaņa izslēgta, zvanītājiem atzvanu pēcpusdienā un negribīgi. Un ir tādi periodi, kad strādāju padsmit stundas un bez brīvdienām, turklāt ar prieku.

Donata es arī cenšos tāpat. Taču man kabinetā ir tāda vide, ka visi par visu un visiem streso un nenormāli. Un tad, kad pienāk darba laika biegas, es vienīgā pieceļos un aizeju, zinu, ka mani pavada nicinoši skatieni un brīžiem šķiet, ka par to mani varētu atlaist :D (lai cik muļķīgi tas arī skanētu). Taču es netaisos savus nervus bendēt lieki stresojot.

Daenerys1 ja man būtu tāds darbs, tad es noteikti skatītos uz to visu savādāk. Taču man ir noteikts darba laiks ar cieto darba algu. Un motivācijas bonusu vispār nekādu nav, VISPĀR! Par kādu tad vēl sēdēšanu pēc darba laika var būt runa? :D

Ja nav to 'bezdarba' brīžu, drīz arī var gadīties, ka sapņu darbs, kas izaudzis no hobija, pārvēršas par katorgu, no kuras nezina, kā tikt vaļā...

Nu lūk, es šobrīd esmu nonākusi līdz šim punktam, ko nerātnā tik labi aprakstīja. Vēl pirms gada uz darbu cēlos un gāju ar lielāko prieku, strādāju ar ļoti lielu atdevi un no sirds. Pavasarī pēc dažiem priekšniecības izgājieniem es jau sāku par daudz ko aizdomāties. Tad nu tagad es slepus kaļu plānus šo sev tik mīļo vietu pamest, jo priekšniecība sākusi izturēties kā pret kājslauķiem, uz kuriem var kliegt, kad ienāk prātā, rakstīt un zvanīt, kad sagribas (piemēram, 8 rītā, labi zinot, ka mūsu darba laiks ir no 10), tiranizēt Facebookā pat brīvdienās un ārpus darba, un likt pildīt citu kolēģu pienākumus, kā arī mierīgi paprasīt pastrādāt pēc darba laika ("A kur problēma? Atnāc tajā rītā vēlāk...")

P.S. Un jā, darbs man sākās kā hobijs.

TokyoDream, elastīgais darba laiks nav nekāda bauda. Esmu strādājusi gan noteikto, gan elastīgo. Noteiktajā tu tā vari, piemēram, 18:00 piecelties un aiziet, bet nenoteiktais ir līdz darbs izdarīts (tik, cik plānots).

Smieklīgi ir bijis reizēm ar valsts iestāžu darbiniekiem. Viena valsts iestāde, it kā noteikumi tie paši. 2 darbinieki vienādos amatos, abiem viena priekšniece. Viens darbinieks normāls, piezvana, pajautā, kā mums iet, vai ir laiks sarunai, pastāsta par lietas virzību, ka laikam būs komitejas sēde, varbūt šodien, varbūt pēc nedēļas, nu tā draudzīgi. Un otrs darbinieks - kaut kāds kosmoss. Piezvana un tādā histēriski gaudulīgā balstī sāk man nest smadzenes, ka man tur tas un tas dokuments nav laikā iesniegts, es saku, zinu, ka nav. Pretī - "ak tad zināt, ja???? Zināt, un neko nedarāt????" Es mierīgi skaidroju, ka tas nav no manis atkarīgs, ka tad, kad dokumenti x saņemšu, uzreiz pārsūtīšu, utt. Un tā darbiniece tik psiho un psiho, uzvelkas un uzvelkas. Mēģinu jokot - pretī dabuju, ka esmu nekompetenta. :-D Nez, pašam tam cilvēkam nav grūti tā dzīvot? Tāda sajūta it kā es būtu viņas nepilngadīgā meita-grūtniece. Bet tas taču ir tikai darbs.

elastīgais darba laiks nav nekāda bauda. Esmu strādājusi gan noteikto, gan elastīgo. Noteiktajā tu tā vari, piemēram, 18:00 piecelties un aiziet, bet nenoteiktais ir līdz darbs izdarīts (tik, cik plānots).

Gaumes jautājums. Man ir elastīgais, es esmu gatava raut sestdienas un svētdienas un palikt piektdienās līdz pusnaktij birojā, kad iedomājos, ka man varētu vajadzēt 18.30 dūzmēties pie Rimi kasēm ar visiem pārējiem darbarūķiem un ka es pat darba laikā uz manikīru nevarētu pierakstīties, attiecīgi, būtu jāmeklē meistars, kas strādā agri no rīta, vēlu vakarā vai brīvdienās un jāpierakstās 2 nedēļas uz priekšu. Nononono.

Nez, pašam tam cilvēkam nav grūti tā dzīvot? Tāda sajūta it kā es būtu viņas nepilngadīgā meita-grūtniece. Bet tas taču ir tikai darbs.

Kā nu kuram, varbūt viņai arī no augšas bombī un atšķiras cilvēkiem stresa noturības līmenis, ne jau visi darbinieki ir vienādi, pat ja prasības ir vienas. Ne jau uzreiz vīzdegunīgi jāsaka, ka darbs ir tikai darbs vai kas jāspriež par konkrēto personu. Tāpat manikīra arguments kādam liksies stulbuma kalngals, kāpēc tāds darba veids labāk patīk. Nu dažādi cilvēki taču esam, ne mums spriest, cik viegli vai grūti viņam dzīvot un ka viņš izturas kā pret nepilngadīgu meitu grūtnieci vai nez ko vēl. Tāda augstprātība ir vēl nejaukāka.

Daenerys1, ja es vadītu un man būtu elastīgais darba laiks, tad teiktu tāpat. Kamēr neko nevadu, labāk izvēlos noteikto laiku. Jā, man nepatika, ka visur pēc darba bija rindas, bet šāds izpildījums, kā ir/bija tagad arī nepatika.