Uklausit privāti, ieteikt, palīdzēt

Raksti vien publiski. Būs vairāk komentāru un ātrāk "saruna" virzīsies uz priekšu.

Vari uzrakstīt, ja tomēr publiski nevēlies. :-)

Vari uzrakstīt

Uzraksti vien šeit, gan ko par visām izdomāsim. :D :-)

Man droši var rakstīt. :)

Šeit nerakstīšu, bet pajautāšu citu jautājumu.
-Kā jūs saņēmāties pēc izjukušām attiecībām? Kā atradāt vēlmi dzīvot?
Ir ļoti smagi, krītu izmisumā, raudu visu laiku, nezinu ko iesākt, kā nomierināties..

up

Es nezinu vai esmu normāla tādā ziņā, bet neprotu sēdēt un caurām dienām raudāt pēc izjukušām attiecībām. Katru attiecību beigas uztveru kā dzīves pieredzi, izdaru secinājumus priekš sevis un dzīvoju tālāk. Dzīve ir pārāk īsa, lai sēdētu un lietu asaras. Protams, ir skumji, ilgas pēc cilvēka saglabājas, bet es tikai padomāju - bija labi, bet noteikti būs labāk, ja reiz tā ir noticis.

TokyoDream- es vairs neredzu jēgu nekam, neko negribas darīt, tikai sēdēt un raudāt, tiešàm esmu izmisumā, gribas ar kàdu izrunàties, bet nav ar ko. :(((

Neviens vīrietis nav tā vērts, lai savu dzīvi izmestu mēslainē! Saņemies! Tās ir tikai neveiksmīgas attiecības. Daudziem ir bijusi tāda pieredze. Nav tas nekas unikāls. Un visi kā viens var pateikt - ar laiku pāries. Ja gribi, lai ātrāk tas notiek - tad piepildi savu ikdienu ar dažādiem notikumiem. ;-)

Neons- Rokas, kājas trīc, naktīs neguļu.. Draugus šo attiecību dēļ esmu pazaudējusi, jo viņš vienmēr bija prioritāte. Kad esmu ar kādu kopā vismaz nedomàju par to, bet kad atnāku mājās, tad atkal histērija, asaras..

Uzraksti vien labāk te visu stāstu, lai varam ko ieteikt, ja jau sāki. Kas konkrēti notika, kāpēc, cik jums gadu? :-)

Es varu pastāstīt savu pieredzi. Pirms satiku tagadējo, man bija ex kuram sencīši bija stingri. Nekur neļāva ne iet, ne braukt. Es tad vēl Rīgā dzīvoju, viņs 200 km no manis. Aizbrauca un palika tur. Teica jāgaida nedēļu. Gaidīju. Zīmēju kalendārīšus un katru dienu strīpoju dienas un skaitīju cik vēl palikušas. Pienāk ilgi gaidītā diena, kuru gaidīju vairāk par visu, zvanu, saka nebūs! Senči nelaižot jāstrādā. Būs pēc divām nedēļām. Es sāku pat dzert, tusēties apkārt ar alkoholu. Sakāvos uz ielas un nogulēju slimnīcā ar šuvēm uz sejas. Pēc 2 ned atkal zvanu, saku būsi, nebūsi. Saka būs rītvakar. Es visu nakti un nākamo dienu nosēdēju pie telefona un skatījos pulkstenī. Un beigās tāpat atbrauca, es no prieka pat apraudājos. A viņs pateica nebūs ar mani kopā jo senči tā grib. Tajā pat vakarā savāca savas mantas un aizbrauca.
.
Man arī bij smagi. Es mēnesi dzēru un raudāju bez apstājas. Aizgāju uz darbu un raudāju. Gāju pa ielu un raudāju. Es biju tā pieķērusies tam cilvēkam, ka mēģināju nonāvēt sevi. Bet labi, ka to neizdarīju, jo tagad man ir vislabākais topošais vīrs pasaulē. :-)
Protams, atceroties to visu man tagad kaklā saskrien kamols to atceroties, bet laiks dara savu. Laiks pārrauj visas emocionālās saites kuras bijušas ar kādu draugu/draudzeni.