Man bija dīvaina sajūta dažus gadus atpakaļ. Vecvecākiem kaimiņos lauku viensētā dzīvoja viena tante, viņa mums sanāca ļoti attāla radiniece, vectēva māsīca vai kaut kas tāds. Viņai bija mana vecuma mazmazbērni - puika mana gada, meitene 1,5 gadus jaunāka. Ar puiku mācījāmies paralēlklasē. Vasarā mani veda uz laukiem, viņus arī, gājām viens pie otra ciemos, spēlējāmies katru vasaru. Viņu vecvecmamma nomira, kontakts zuda, bet nu vizuāli un pēc vārda, uzvārda, protams, atpazinu, zināju, ka tie ir bērnības draugi. Abi aizbrauca uz UK strādāt. Kad mums bija kādi gadi 22(?), puisis atbrauca uz Ziemassvētkiem uz Latviju, palika Rīgā pie draugiem, gāja tusēt, nākamajā rītā viņu atrada nosistu. Meitene pēc kāda gada pārdozēja narkotikas un mira... Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas diennaktīm raudās un ies uz baznīcu likt svecītes, bet ziniet, pagājuši 5 gadi, un man joprojām ir tāda ļoti dīvaina sajūta par šiem cilvēkiem. Es taču vēl detaļās atceros visas rotaļas, nedarbus, kā mēs viņu vecvecmammas galošas sagriezām, lai uztaisītu kaķeni, utt.