Pirms neilga laika izbeidzu savas attiecības, kas ilga gandrīz gadu. Dzīvojām kopā 3 mēnešus.
Bija manas pirmās attiecības.
Nekad nebiju domājusi, ka var piedzīvot tādu sajūtu, ka cilvēks, kas tik ļoti šķietami mīlams man bija sākumā, beigās kļūst vienkārši svešs. Es atceros, kā kopdzīves beigās man vienkārši riebās, tas ka man grib pieskarties, man tas cilvēks šķita svešs. Es vienkārši izvairījos no jebkādas tuvības, līdz nobriedu pateikt vārdus, ka es gribu šķirties, jo grūti kaut ko tādu pateikt otram acīs skatoties. Mums pat nebija īsti nekādu lielo strīdu vai kašķu, bet jo vairāk es to otru cilvēku iepazinu, jo vairāk sapratu, ka neredzu ar viņu savu nākotni, ka mūsu tā sacīt filozofijas, priekšstati par dzīvi ir tik dažādu un ka es pilnībā nesaprotu, kā var dzīvot ar tādu skatījumu, kāds ir tam otram cilvēkam. Man beigās bija sajūta, ka esmu viņa īpašumā un jebkāda attiecību attīstība ir beigusies, es esmu strupceļā, es viņu nespēju normāli izrunāt savas sajūtās, jo likās ka viņš nemaz neredz, vai drīzāk negrib redzēt, ka mana attieksme pret viņu mainās un rezultātā bija sajūta, ka no manis novēršas. Bet es viņam to katrā ziņā nepārmetu, attiecību sākumā es biju pavisam savādāks cilvēks
Vai jums kādreiz ir bijusi tik skaudra attiecību pieredze, ka viss tik krasi mainās, ka jūs pašas mainaties, bet tas otrs cilvēks nemainās jums līdzi un saprotat, ka nav jums vairs kopīga nākotne, ka liekas, ka beidzot visu redzat skaidrāk nekā iepriekš.
Un it īpaši tā sajūta, ka jums liekas pat tā teikt pretīgi viņa pieskārieni, jo jūtaties, nezinu, kā tāds gaļas gabals, ko otrs vienkārši iekāro.
2033
