čau, dāmas!
Man pavisam brīva diena, savācu mammu no Liepājas, pabraukājām, Jūrkalne, Užava, nu tā nekas īpašs, aizbraucam uz krogu, paēst, iedzert, parunāt, man mugurā šorti, maika (tops), mati sasieti mučkulī. Runājam, runājam, mamma nenoturas un saka, ka tādā paskatā tak staigāt nevar, tik nesavākta, kā var tā vīrieti dabūt, atgādinu viņai to, kas viņai labi zināms-es neko nemeklēju, man ir vīrs!
---
Un nu seko mācībstunda-nu un? Viņai arī ir vīrs (mans tēvs gandrīz 35 gadus, bet tāpēc vien nekad nav nolaidusies, nesavākusies, un, ja vajadzētu, ja nu kas notiktu, vēl labu labo vīru arī tagad atrastu! A kā es plānoju dzīvot nākamos 25-30 gadus? Es jau nešaubos, viņa ir nemainīgā fiziskajā formā jau vismaz gadus 20, rūpējas par sevi, šarmanta, izskatīga, bet vai tiešām viņa domā, ka viss, ar ko es būtu spējīga piesaistīt vīrieti, ir izskats? Un ir tik šausmīgi būt nesapucētai? Ehh..Vēl pēc pieciem, desmit gadiem viņa man pateiks, ka varētu dabūt jaunāku un izskatīgāku vīrieti kā es. :-D