Mani šādos gadījumos vairāk par pašiem jautājumiem un cilvēku takta izjūtas trūkumu, šokē tas, ka cilvēki patiešām nez kāpēc uzskata, ka visiem obligāti dzīvē jāgrib vienas un tās pašas lietas, ka visiem obligāti jādzīvo pēc viena scenārija, pēc viena dzīves modeļa. Manā dzīvē konkrēti jautājums par bērnu bijis vienreiz, kad es, aizgājusi ciemos pie draudzenes, skatījos kā šī ucinās ar savu mazuli, nemanot, ka blakus nostājusies viņas tā laika dzīvokļa biedrene ar savu bēbi uz rokām. Lai gan konkrēto meiteni biju redzējusi iepriekš, vairāk par "labdien!" un "visu labu!" nekad nebijām viena otrai veltījušas, tāpēc biju vairāk kā pārsteigta kad viņa, platu smaidu sejā, lūkojoties uz mani, pavaicāja: "Nu, un kad tad tev būs?"
Man bērnu nav un, kamēr savā dzīvē nebūšu sasniegusi vismaz kaut kādu stabilitāti, nemaz par tiem nedomāšu, neskatoties uz to, ka, kā teiktu citi, bioloģiskais pulkstenis tikšķ. Tāpēc manī dusmas izsauc ne tieši tie jautājumi kā tādi, bet tas, ka jautātāji nez kāpēc pieņem, ka visiem cilvēkiem dzīvē jāgrib vienas un tās pašas lietas. Un to principā var attiecināt uz dažādām tēmām. Piemēram, "Nu, kad tad tu beidzot iestāsies augstskolā?", "Nu, kad tad tu beidzot noliksi tiesības?", "Nu, kad tad tu beidzot nolemsi būt nopietnās attiecībās?" utt.,utjp. Es tādus jautājumus nekad neuzdotu pat labiem draugiem, kur nu vēl paziņām vai svešiniekiem, jo uzskatu, ka tā ir katra paša cilvēka darīšana ko darīt ar savu dzīvi, un tas, ka mans ir savs dzīves modelis, nekad nenozīmēs, ka tam tādam jābūt arī citiem.
156
