Izdegšana + darbaholisms

Tu jau cik ilgi cosmo čīksti par darbu, tak meklē citu un ej prom.
Tu tik daudzus mīnusus esi uzskaitījusi, kas tev liek tur palikt?
Es neieteiktu iet prom, kamēr neesi atradusi citu vietu, kur strādāt, bet jebkurā gadījumā, tavā vietā,jau sen būtu meklējusi un atradusi cietu darba vietu.

Ne cietu, bet citu. :-D

es lēniem soļiem tuvojos šim pašam. bez problēmām atnesu darbu arī mājās. bet ir jāsaprot, ka atvaļinājums ir nepieciešams jebkuram, arī tev (un man), lai atvilktu elpu. paņem 2 nedēļas brīvu, izslēdz telefonu un atpūties!

Man arī ik pa laikam uznāk tādi periodi, bet pāris nedēļu atvaļinājums, kad pamainu vidi un atslēdzos no darba pilnībā, lieliski restartē un saprotu, ka man mans darbs patīk un atgriežoties viss ir forši atkal.

Vai tas nav tā periodiski un pārejoši? Pie lielas noslodzes, pat tad, ja patīk savs darbs, tā mēdz gadīties. Viss pāriet ;)

Vispār reizi gadā četru nedēļu atvaļinājums pienākas pēc likuma. (t) Tā kā būtu laiks to izmantot un paprasīties atvaļinājumā beidzot. 8)
.
Uuuuuuuuuuun, izklājoties kā kājslauķis sava DD priekšā, savu konkurētspēju nepierādīsi, drīzāk otrādi. 8)

Nu, kad pa īstam izdegsi, tad arī sāksi par sevi domāt. Diemžēl. Man arī tā bija, ka darīju un pielāgojos, cik varēju, ko, protams, sāka uzskatīt par pašsaprotamu. Atvaļinājuma man nebija četrus gadus no vietas, jo vienlaikus strādāju vairākos darbos, katrs bija citādāk juridiski noformēts, tāpēc dažos atvaļinājums nepienācās kā tāds. Tad, kad tiešām vairs nevar izturēt, tad būs arī motivācija aiziet un atrast ko labāku.
Ko es tev varu ieteikt:
- Novērtē sevi. Tev nav jāraujas un jādara lietas papildus. Es zinu, ka sākumā mēdz būt liels entuziasms, bet, ja tu ierādi, ka tevi var izspiest kā citronu, tad tas arī tiks darīts.
- Nepiekrīti neizdevīgiem nosacījumiem. Ja atvaļinājuma neesamība tev ir problēma, tad strādā tikai ar darba līgumu, kur nevar atvaļinājums tā vienkārši "nesanākt". Darba devējs tev varbūt piedziedās pilnas ausis par to, cik forši būt pašnodarbinātajam un plānot savu darba laiku, bet vismaz man nemaz tik labi tas beigās nelikās. "Nenormēts darba laiks" bieži vien nozīmē, ka jāstrādā būs varbūt pat vairāk nekā parastā darbā, tevi nekautrēsies bakstīt piektdienu vakaros un brīvdienās, atalgojums būs tāds pats vai varbūt pat mazāks nekā tādā pašā amatā ar darba līgumu, toties sociālās garantijas mazākas, atvaļinājuma nav, pašai vēl ar nodokļiem jāķēpājas...
- Ne tikai tev vajag darbu, bet arī darba devējam vajag tevi. Tāpēc izvēlies labi. Ja darba intervijā jau tiek bīdītas shēmas, kā par tevi samaksāt mazākus nodokļus, jautā, vai netaisies tuvākajos gados dzemdēt utt., tad lai iet bekot. Es īsti vairs negribu strādāt mazajos uzņēmumos, jo tur līdzekļu taupīšanas nolūkos var būt gan visādas shēmošanas, gan pēkšņi uzlikti jauni darba pienākumi, gan atvaļinājumā nevar palaist, jo nav neviena cita, kas strādā... Labāk ir mērķēt uz darba vietām, kas ciena tevi un tavas tiesības uz privāto dzīvi, nevis tikai "bet uzņēmumam vajag to un šito".
.
Ja tagadējais darbs tev uzdzen riebumu vairāku mēnešu garumā, tad kāpēc tu gribi cīnīties ar izdegšanu? Tev jāmeklē jauns darbs!

Tāds nejauks salīdzinājums, bet tev darbaholisms, q7 viņa problēmas - nemainīgas vērtības šeit un gluži tāpat neko nedari lietas labā.

Meitenes, to, ka darba inspekcija raud pēc uzņēmuma es ļoti labi zinu. Man ir normāls darba līgums (darbojas skaisti viss uz papīra). Es centos, jo cerēju, ka piedāvās normāli aprīkotu darba vietu un labākus apstākļus.
--
Tās ir bankas un SSC?

darba vietām, kas ciena tevi un tavas tiesības uz privāto dzīvi, nevis tikai "bet uzņēmumam vajag to un šito"

Par izdegšanu runāju konkrēti domājot par to, ka darbs ir radošs un laikietilpīgs. Un darbu izpildes ātrums samazinās, lai loģiski padomātu nepietiek ar divām brīvdienām. Vai to vispār var mainīt.

darba vietām, kas ciena tevi un tavas tiesības uz privāto dzīvi, nevis tikai "bet uzņēmumam vajag to un šito"

Tās ir bankas un SSC?

Nē, kāpēc? Esmu strādājusi gan mārketingā, gan žurnālistikā tādās darba vietās, kur ir normālas darba stundas, atvaļinājumi un sociālās garantijas, lai gan tādas, protams, nav visas. Nevajag pieņemt, ka darba devēji mēģina diktēt savus noteikumus, kas ir pretrunā ar likumdošanu. Kad tādiem vairs nebūs, kas strādā, tad varbūt arī kaut kas mainīsies.

Izskatās, ka līdz baltajām pelītēm Tev vēl nav apnicis viss. ;)
.
Kad būs, tad arī dzirdēsi un redzēsi, ko tiešām vari šai sakarā darīt. :)

Jā, bet, kad lielie uzņēmumi stāsta, ka 15 min pusdienu pārtraukums un virsstundas ir ok...Es esmu strādājusi arī lielajā uzņēmumā un tur viss bija atkarīgs no vadītāja, ja trāpās sakarīgs viss ok, ja nē. Varbūt ne tur meklēju.

Ir, ir apnicis, man vienkārši ir bailes no pārmaiņām.(t)

Nav gan apnicis. :-P Tad, kad būs apnicis līdz beidzamajam, tad vairs nekādas iedomātas bailes no pārmaiņām neapturēs. ;)

Paskaties darba likumu, ka tik nesen nebija sabiedrībā diskusijas par to, ka 2 gadu laikā obligāti ir jāņem atvaļinājums, citādāk darbiniekam tas "dzēšas", no sērijas - pats vainīgs, ka darbaholiķis :) vismaz darba devējam pēc n-tajiem gadiem nav jāizmaksā milzu atvaļinājumu kompensācijas, kad darbinieks pamet darbu.
Bet pēc būtības - man arī šķiet, ka šeit nav izdegšanas gadījums. Visu laiku var manīt, ka "čīksti" par darbu, bet tāpat turpini strādāt. Ticu, ka esi gudra meitene, kas varētu mierīgi atrast darbu, kur nekakā uz galvas. Bet nez kādēļ šķiet, ka te ir dziļāka problēma... Kam Tu visu laiku centies pierādīt savu konkurētspēju? Kam Tev atzinība no kaut kāda darba devēja? Padomā par to, kas piepilda Tavu dzīvi, kas padara Tevi laimīgu... Ja tas ir darbs, tad no tā Tev būtu jāsaņem gandarījums. Varbūt ir laiks kaut ko mainīt!

Katrs uzņēmums ir citādāks, bet tevis nosauktajā piemērā tā ir makaronu karināšana. Izlasi darba likumu - tās ir tavas tiesības. Tavs tagadējais darbs nav vienīgais pasaulē, lai būtu ar zobiem un nagiem jāturas pie tā. Paseko līdzi darba sludinājumiem, izsūti pieteikumus, intervijā noskaidro par atvaļinājumiem un visu pārējo, kas tev ir svarīgi. Tu sevi šobrīd novērtē par zemu, un to var just pa gabalu.

Kam Tu visu laiku centies pierādīt savu konkurētspēju? Kam Tev atzinība no kaut kāda darba devēja? Padomā par to, kas piepilda Tavu dzīvi, kas padara Tevi laimīgu... Ja tas ir darbs, tad no tā Tev būtu jāsaņem gandarījums. Varbūt ir laiks kaut ko mainīt!

Pikrītu šim. Īpaši jau "kam Tev atzinība no kaut kāda darba devēja", piemetināšu - jo īpaši DD, pie kura Tu negribi strādāt. Tu saki, ka Tev ir bailes no pārmaiņām (es to pilnībā varu saprast), bet realitātē, ja Tevi apstākļi neapmierina tik ļoti - ko tad Tu īsti vari zaudēt? Ja baidies, ka neatradīsi citu darbu, meklē jau tagad, kamēr vēl strādā šajā.

nerātnā, labi ticēšu, ka vēl nav apnicis.
Boss, es zinu, ka ir. Pirmais gads bija prakse, tad tālākais.

Kam Tu visu laiku centies pierādīt savu konkurētspēju? Kam Tev atzinība no kaut kāda darba devēja?

Man ir gadījies arī neveiksmīgs pārbaudes laiks, tāpēc pārdzīvoju par to vēl tagad un cenšos izdarīt vairāk nekā prasa. Atzinība, tātad būs darbs un nauda arī nākamajā mēnesī.

Tu sevi šobrīd novērtē par zemu

Iespējams, iepriekš bija vēl sliktāk nekā tagad.

Tiešām izskatās, ka nav vis tev apnicis, ja reiz atteikšana priekšniekam vai atvaļinājuma paņemšana ir tik baisa pārmaiņa. Cik ilgu laiku jau čīksti cosmo un ik pa laikam izdomā jaunu attaisnojumu. Neesi pat ņēmusi esošajā darbā atvaļinājum -, nosauc pantu, ar kuru tas pienākas un izslēdz telefonu. Kaut vai nomaini darbu uz citu uzņēmumu, tajā pat jomā, ja reiz nevari izdomāt ko citu gribi.