Dzīvoju Jēkabpilī un savu pilsētu tiešām mīlu. Pati dzimusi un augusi te, Rīgā strādāju, kad paralēli studēju, 4 gadi tur. Un aizmuku, jo vairs nevarēju izturēt Rīgu, tiešām bija līdz kliņķim. Negribu. Un vispār Rīgā ārkārtīgi reti speru kāju - šopings, apciemot kādus senos draugus vai kādu citu iemeslu dēļ, un ja nesanāk atgriezties tajā pašā dienā, pārņem panika, jo tiešām Rīgu nevaru izturēt ilgāk par 2 dienām. Ļoti reti man uznāk nostaļģija paviesoties nedēļas nogali
***
Kārtējo reizi palasu cosmo un pasmaidu, jo visvairāk filozofē cilvēki, kas saklausījušās tenkas un runā par to, ko nezina. Jēkabpils nav nekādi lauki. Tā ir viena no lielākajām LV pilsētām, bet piekrītu vien ar to, ka situācija ir bēdīga - kā gandrīz visas LV pilsētās, kas nav Rīga. Ar darbu ir kā ir. Un par to, ka šī ir narkomānu, dzērāju un atsaldeņu pilsēta vispār iespārda. Bet lai piedod mani visas veiksmīgas rīdzinieces, tad nu cerams, ka visi tie komentāri par sevis norakstīšanu un 0 iespējām, dzīvo privātajos dzīvokļos, saņem tiešām vismaz 1000 EUR un katru nedēļu izklaidējas. Kā rāda pieredze - tālu no tā visa.
***
Autorei. Uzskatu, ka Tev nav ki darīt Tev svešā vietā. Jo problēma jau nav vietā, bet Tevi. Tu bēdz prom, bet ja vēlies bēgt - brauc kaut vai ārpuus LV vai pārcēlies citā Rīgas rajonā, jo par 300 EUR, ko Tev piedāvā, nu nav tas tā vērts. Ja jau bēgt, tad uz turieni, kur būs labāk. Kaut gan palasot Tavu stāstu, arī Rīgā Tev neiet diez cik labi, ar visām ir kā plašām iespējām