Jaunības trakums man saistās ar 2 lietām - viena ir savas identitātes meklēšana, eksperimentē ar izskatu, matu krāsas, pīrsingi, izdzīvot no īmo līdz hipsterfāzei, utt., šis gan tiešām tikai jauniešiem piestāv, pieaudzis cilvēks šādi eksperimentējot izskatās visai muļķīgi.
otrs ir drošības spilvena sajūta. Ja Tu esi jauns un stopē, eksperimentē ar apreibinošām vielām, tusē ar nepazīstamiem cilvēkiem, nodarbojies ar ekstrēmo sportu, tas viss ir okei, arī spēka ir vairāk. Man 20 gadu vecumā nebija problēmu ballēties visu nakti, aiziet uz darbu un pēc darba doties pa taisno uz bāru. Tagad pat bez ballītēm un dzeršanām, ja esmu gulējusi mazāk kā 6h, jūtos visu dienu nekā. Un tad vēl atbildība par ģimeni. Ja ar mums kas notiek, jā, vecāki, draugi pārdzīvos, bet kolīdz ir savi bērni, viss ir pavisam citādāk. Ja 40 gados ir spēks būt produktīvam pēc ballītēm, ja nav atbildību un ģimenes, lūdzu, turpiniet dulloties.
Tas jau nenozīmē, ka ar ģimeni/darbu dzīve apstājas, bet man šķiet, ka pieaugot mēs savās ekstrās kļūstam tomēr izvēlīgāki. Ja dara ko ekstrēmu (jaunu) tas ar instruktoru un izplānotu, ja grib atslābināties, tad tā vietā,, lai dzertu visus sū.. pēc kārtas, nopērk kaut ko baudāmu un kvalitatīvu, tā vietā lai stopētu, nopērk biļeti vai brauc ar auto un varbūt pats paņem stopētāju... Nu tā kaut kā prātīgāk to visu.
3127
