Jaunības trakums!

Jaunības trakums, jā...ballītes līdz rītam, pa taisno no ballītes uz skolu, darbu, stopēšana, lai nokļūtu uz citu pilsētu, festivāli, ir jautri to atcerēties, tik maz tika gulēts. Bet neko nemainītu, tās ir atmiņas, un varu pateikt, jā, esmu izbaudījusi jaunību. Tagad, savos 30 gados vairs negribu un nemaz nespētu, ko tādu. :-)

šie cilvēki daudz ir palaiduši garām savā dzīvē

Palaida garām piedzeršanos? :D Un? It kā ballēties nevarētu bez tā un tikai Vecrīgā.

Es apzinos, ka ir cilvēki, kas tiešām ir lielie miera mikas, kam šāda iztrakošanas nav bijusi un pat negribas, bet tad man ir jautājums - vai tiešām nekad nav bijusi vēlme? Vai vispār ir pamēģināts mesties piedzīvojumos? Vai tā ir tikai tāda iedomīga poza no sērijas, esmu labāks par tiem pāķiem, kas to vien dara kā dzer un tusē Vecrīgā ? Man jau liekas, ka šie cilvēki daudz ir palaiduši garām savā dzīvē, bet nav mana darīšana. Zinu tikai, ka šādi cilvēki man šķiet garlaicīgi un iedomīgi.
Man jaunības izbaudīšana ir bijis gandrīz viss pieminētais. Nožēloju, ka neizdevās padzīvot kādu laiku citā valstī, bet neko darīt. Esmu priecīga par saviem piedzīvojumiem, labajām un ne tik labajām atmiņām, iegūtajiem draugiem, fantastiskajām atmiņām! Nekad to nemainītu pret mierīgu sēdēšanu mājās. Un, jā, paspēju gan iegūt 2 augstākās izglītības, gan sākt strādāt jau vidusskolā, gan nolikt tiesības un ko tik vēl ne...

O, forša vecā tēma :)
Man šķiet, ka jaunības trakums nozīmē maksimālu enerģiju - tusēt līdz agram rītam un no ballītes doties pa taisno uz darbu, enerģiju, katru vai katru otro vakaru skriet pa visādiem koncertiem, pasākumiem, sevis un savu spēju pārslavēšana (citreiz - kāpjot pa karjeras kāpnēm var ļoti labi noderēt, citreiz - lecot ar galvu pa priekšu dolomīta karjerā var būt tā, ka neko vairs nevar). Vēl ir bezbailība - izmēģināt visādus ūdensmočus, spontānus ceļojumus, visādus veidus, kā apreibināties. Attiecību jautājumos vispār tur var tādu bardaku taisīt un sviestu kult. Skatos uz jaunākajiem kolēģiem, kas ir teiksim, 21-27 gadu vecumā un katru dienu iesmeju par viņu drāmām. Daudz emociju, visa daudz.
Ar gadiem vieni nogurst, citi iemācās baudāmu mieru, bet vēl daži "nekad nenoveco" :)

Man pusaudžu gadi aizritēja klusi. Kad visi izklaidējas, es to nedarīju. Jo man neinteresēja tusiņi. Pievērsos mācībām, mājām. Vispār esmu mājās cilvēks. Tas nenozime, ka dzīvoju tikai pa mājām. Man ir citas intereses. Ceļot. Vienalga kur kaut vai tepat pa lv brīvdienās. Klubus un ballītes pirtīs vienmēr esmu uzskatījusi par laika izšķiešanu. Cita runa ir dzimšanas dienas, kāzas. Pat tagad, kad draudzene sauc mani uz Vecrīgu, es neeju. Man vispār līdz kaulam dziļi nepatīk Rīga. Vairs jau tā nesauc, jau saprata beidzot ka nav jēgas. Es labāk pēc darba vakarā savā mazajā ciemā Pierīgā pastaigājos svaiga gaisā, izbraucu ar velo vai vasarā nopeldos. Tāda veidā atpūšos. Nu jā galīgi gribu nezinu "relaksēties" izdzēru 1 glāzi vīna un ar to man pietiek. Tas trakums ballēt nav bijis un arī tagad nav. Vasarās apmeklēju zaļumballes, ja gribu dancot. :) Pamēģināt visādas drazas (narkotikas) nekad nav bijusi vēlme. Uzpipejusi gan esmu, bet ātri arī sapratu ka nu nē, nav man.

Ar ko atšķiras ballītes līdz rīta gaismai studiju laikos no ģimenes ar bērniem laikiem? - Ja agrāk tās bija darba dienās un pēc 3 stundu guļas cēlies un gāji uz augstskolu, tad tagad tās ir brīvdienas un pēc 3 stundu guļas celies un pieskati, aprūpē bērnus. Pa lielam ne ar ko jau neatšķiras.
Nedomāju, ka organisms pēc 30 ir vājāks kā tiem, kam vēl tikai ap 20. Viss ir galvā.

Pati iespējams vēl esmu pieskaitāma pie jauniešiem ,bet nekad nesapratīšu to teicienu par iztrakošanos. Jo cik esmu sapratusi daudzi to saprot ,kā ballītes līdz rītam , narkotiku izmēģināšana ,varbūt , tas ir domāts iet uz neskaitāmajiem randiņiem , nokrāsot matus tumši zilā jeb sarkanā krāsā. Uzsist kādu tetovējumu par kuru 50 gados pasmaidīsi un nodomāsi kāda muļķe esi bijusi.
es uzskatu ,ka tas ir tikai stereotips ,jo tajos pašos 50 gados ir cilvēki ,kas dara crazy lietas pārspējot jauniešu dullumu. Nekas nav atkarīgs no vecuma ,tas ir atkarīgs cik pats jauns jūties.

Jaunībā, es arī tagad jūtos jauna, mans ķermenis ir kļuvis stiprāks, esmu ātrāka, spēcīgāka, izturīgāka, fiziski esmu daudz labākā formā, bet domāšanā, tad viss šķita vieglāk, bija tāda bezrūpīga dzīve. Tagad ir bērni, tagad ir pilnīgi cits atbildības līmenis, bez es pieņemu, ka arī 20gadīgām mammām ir atkal citādi. Toreiz viss šķita vieglāk, vairāk šķita, ka visas durvis ir vaļā, un patiesībā daudzi sasniegumi, vai sasniegumu ceļš zināmā mērā ir tāds veiksmes stāsts, tagad ir grūtāk sevi pierādīt no jauna.
Tagad arī vairs nedomāju tik daudz par sevi, esam tagad divi, es un bērns, un prioritāte vienmēr būs bērns.
Tagad ir grūtāk kā bija 20 gados, tieši šis atbildības līmenis.
Esmu arī iztusējusies, un tagad tas īsti nesaista.

paveca tēma bet tomēr - es uzskatu, ka man savos 26 vēl ir jaunības trakums, un arī draugi to saka. :-D protams, ne tāds kā 16 gados bija. bet vēl tagad dievinu ballēties, apkārt braukāties un visu pretējo mājā sēdēšanai. ne velti arī bērnus nevēlos. un arī taisos ballēties un izklaidēties kamēr vien gribēšu, nevis dēļ gadu cipara sākšu sevi ierobežot.

:-)

tas uzskats ir tāds nodrā**s.

Man ar tā sāk rādīties. :D

Uzskatu, ka tie teicieni un tas uzskats ir tāds nodrā**s. Cilvēki ir ļoti dažādi. Zinu vairāk tādus, kas pusaudžu vecumā nav novaldīti un ielikti kādos rāmjos, tad ir ziepes. Kārtīgs cilvēks arī ir kārtīgs, pat ja patrako, tas nav ar tādām sekām, kā tam, kam tas viss jau ierasts. Kaut kā baigi apspiest to jāmāk vecākiem un laikus, lai bērns ieņem pareizo "formu".

Matilde
obligāts nav nekas. bez visa var iztikt. ;) un vienmēr būs izņēmumi
ļoti piekrītu šim rakstītajam:

Man liekas, ka ir starpība, vai kā jaunietim Tev nav bijusi vēlme kaut ko konkrēti izmēģināt (kā redzams no diskusijas, izmēģināt var daudz ko) un, pat ja ir bijusi iespēja, jaunietis nav bijis ieinteresēts, vai arī tā vēlme ir 'iekšā' bijusi, bet ir tikusi apslēpēta (piem., izteikta pienākuma apziņa, vecāku uzliktās robežas, u.c

Nu ja iedziļinoties konkrētāk tā puiša attiecībās, tad pie šķiršanās vainīga bija meitene. Tikai pēc tam ātri vien saprata savu kļūdu un mēğināja atjaunot attiecības, bet nu viņš vairs ar viņu neko negribēja( viņa pārgulēja ar viņa draugu kuram vēl tajā brīdī palīdzēja ar dzīvošanu, darbu utt. Bet nu tas jau cits stāsts)
Un tad jau, protams, esot brīvam, neprecētam bez bērniem, visi vārti vaļā.
Vēl pie tam sieviešu vidū ir ļoti liela piekrišana, takā pašas vien piekrīt vienas nakts sakariem. Pats viņš saka, ka to dara, jo tāda veida "pieredze" viņam nav bijusi, bet vai pats no tā ir laimīgs, tas jau cits jautājums.

Kerija_, pārmaiņu periods - neapmierināja esošais, nolēmi meklēt ko jaunu un saprast, ko vēlies. :-) Iztrakoties arī prasās? :D

Tagad ir tāds periods dzīvē, kad nevaru līdz galam saprast - kāpēc es tā rīkojos. Vienvārdsakot, aizgāju no puiša, šaubījos vai ir tas mans īstais, tagad esmu atpakaļ vecāku mājās. Kāpēc aizgāju? Kaut kādas pēkšņas šaubas, tas, ar ko iepriekš samierinājos nu kļuva neciešams, kaut kādas sajūtas vienkārši pārņēma un man ieslēdzās tāds - "Es gribu dzīvot šķirti!". Sāku gribēt izlauzties no tās rutīnas, no noguruma no strīdiem, gribējās visu vienkāršāk, skaistāk. Iespējams izlauzās jaunības trakums. Ja šis tā ir nosaucams. Varbūt arī tā vajadzēja. Nezinu! Zinu tikai, ka manas sajūtas ir dikti mainīgas un nedomāju, ka šādi notiks mēnesi vai divus atpakaļ.

Es gan zinu cilvēkus, kuri nekad nav trakojuši, piemēram, mana mamma, kurai ir 47 gadi. Bet varbūt viņai tas vēl ir priekšā?

Daenerys1, laikam jāsāk uztraukties.
:D
Everythingisfine, vai nedomā, ka viņš tādā veidā izsāp to, ka beidzās šīs ilglaicīgās attiecības? Man kaut kā tas tik ļoti nesaistās ar šo jaunības trakuma lietu, kura nav izmēģināta, izpildīta.

Nu... ja tā tīri teorētiski, ja es tagad izšķirtos un bērnus atdotu vīram un kļūtu pilnībā brīva - protams es atļautos patrakot savam priekam kaut arī jaunības gadi jau ir tā kā pagājuši. Kad esi vientuļš - vari tomēr būt krietni vien egocentriskāks maita, nekā, kad tev ir attiecības, atbildība un pienākumi ne tikai pret sevi.

Man liekas, ka ir starpība, vai kā jaunietim Tev nav bijusi vēlme kaut ko konkrēti izmēģināt (kā redzams no diskusijas, izmēģināt var daudz ko) un, pat ja ir bijusi iespēja, jaunietis nav bijis ieinteresēts, vai arī tā vēlme ir 'iekšā' bijusi, bet ir tikusi apslēpēta (piem., izteikta pienākuma apziņa, vecāku uzliktās robežas, u.c.).

Es gan zinu cilvēkus, kuri nekad nav trakojuši, piemēram, mana mamma, kurai ir 47 gadi. Bet varbūt viņai tas vēl ir priekšā? :-O