Jaunības trakums!

Vienīgā "iziešana cilvēlos" ir vemstīšanās klubos? Nopietni? Un, ja tu tā nedari, tad esi "sēne"?
"Iztrakošanās" ir sinonīms alkoholismam, narkotikām un vienas nakts sakariem? Nezinu gan. Man paziņu lokā ir tādi cilvēki, kas savos 30+ ceļo pa pasauli, peld ar laivām pa krāčainām upēm, lec ar izpletņiem, dodas pārgājienos pa kalniem, utt. Tas man šķiet vairāk kā dzīves baudīšana, nekā tā destruktīvā izklaide, ko daudzas te piemin.

+

Mana jaunības lielākā trakulība bija mans jaunības maksimālisms. Es nebiju stulba, taču uz pasauli skatījos caur lielām, rozā brillēm. Man likās, ka esmu tik vieda, gudra, dziļa un visu saprotu no dzīves. Kad citi cīnījās ar pirmajām dzīves grūtībām, iedziļinājās, besījās utml., man likās, ka tas viss ir viens liels farss, jo dzīve taču ir tik easy un skaista!
Arī šodien domāju, ka dzīve ir skaista, taču laikam ejot, tās domas par sevi mainās um nereti liek atskatīties uz sevi un pasmaidīt :-)

Raven, lasīt proti? Izskatās, ka nē.

Es tomēr domāju, ka vemjoša (normāliem cilvēkiem lasīt - klubā dejojoša) 40 gadniece izskatās skumjāk par vemjošu (klubā dejojošu) 18 gadīgu meiteni it kā jā, dzīve nebeidzas pēc 40, bet, manuprāt, tajā vecumā jābūt citai atbildības izjūtai. Protams, var būt cilvēki, kuriem nekad negribēsies iziet citos cilvēkos, tā saucamās sēnes.

Vienīgā "iziešana cilvēlos" ir vemstīšanās klubos? Nopietni? Un, ja tu tā nedari, tad esi "sēne"?
"Iztrakošanās" ir sinonīms alkoholismam, narkotikām un vienas nakts sakariem? Nezinu gan. Man paziņu lokā ir tādi cilvēki, kas savos 30+ ceļo pa pasauli, peld ar laivām pa krāčainām upēm, lec ar izpletņiem, dodas pārgājienos pa kalniem, utt. Tas man šķiet vairāk kā dzīves baudīšana, nekā tā destruktīvā izklaide, ko daudzas te piemin.

Es tomēr domāju, ka vemjoša (normāliem cilvēkiem lasīt - klubā dejojoša) 40 gadniece izskatās skumjāk par vemjošu (klubā dejojošu) 18 gadīgu meiteni :D it kā jā, dzīve nebeidzas pēc 40, bet, manuprāt, tajā vecumā jābūt citai atbildības izjūtai. Protams, var būt cilvēki, kuriem nekad negribēsies iziet citos cilvēkos, tā saucamās sēnes.

Nedomāju, ka tā nekvalitatīvā atpūta nākusi cilvēkam par labu un baigi daudz devusi, prasti tusi, jebkurā vecumā tādus var sarīkot.

Dažām ballētājām ir problēmas ar uztveri, tas arī viss. Un tad metas kaut ko pierādīt, ka viss ir, darbs ir, nodzertas aknas un biju tik kruta, ka nevēmu, jo visi citi domā, ka tā bija automātiski.

Man drīzāk derdzas stereotips, ka cilvēks, kuram patīk paballēties, iedzert, patrakot = nodzēries, novēmies, dzīvē neko nesasniedzis. Skolā man bija labas sekmes, daudz lasīju grāmatas, tagad man ir augstākā izglītība, darbs, uzskatu sevi par gudru. Ko es neesmu ieguvusi, ko neesmu sasniegusi? Nezinu, bet šīs diskusijas lietotāju prāt esmu kaut ko ļoti pazaudējusi, jo paralēli grāmatām vēl mēdzu socializēties. Par plusu vēl uzskatu to, ka man savos gados nav bērna, tikšanu pie bērna jaunos gados uzskatu par drīzāk nelabvēlīgu pazīmi.

Ja par trakumiem, man vairāk saistīja fiziskas aktivitātes. Ar velosipēdu braukāt pa kraujas malu, kāpelēt pa dažādu ēku jumtiem, izmantojot ārējās kāpnes uz fasādes, pabraukāt uz ledus gabaliem pavasaros, pavizināties uz kravas vilciena vagoniem utt
Izjūtas bija labas... ir ko atcerēties.

Lasīju Mischa komentāru un ar smaidu sejā piekrītoši māju ar galvu, jo radās sajūta, ka lasu par sevi. Jā, arī mana jaunība bijusi diezgan traka. Ar to es nedomāju ne vemšanu Vecrīgā, ne narkotiku lietošanu (nekad mūžā neesmu darījusi ne pirmo, ne otro), bet tieši to sajūtu, kad likās, ka dzīve ir bezrūpīga un katra diena jānodzīvo kā pēdējā. Ir piedzīvotas gan trakas ballītes, gan tusiņi pirtīs, gan tā pati stopēšana naktī, dejošana uz bāra letes, braukāšana pa dažādiem rokmūzikas festivāliem, ložņāšana pa augstceltnēm, lai izbaudītu kā adrenalīns pulsē vēnās, utt.,utjp.. Tas bija tas laiks, kad varēja aiziet uz ballīti un iztrakoties līdz rītam, pagulēt divas stundas un iet uz skolu. Tas laiks, kad varēja ar stopiem aizbraukt uz festivālu, līdzi ņemot vien lieku pāri apavu, cerot, ka gan jau uz vietas atradīsies kāds, kurš iedos pajumti teltī vai uzcienās ar maizes gabalu un aukstu aliņu. Tas bija tas laiks, kad varēja bez apdomāšanās piekrist spontānām idejām un pusstundas laikā sakravāt somu, lai ar stopiem brauktu nezināmā virzienā uz otru Latvijas galu. Tas bija labs manas dzīves periods, kuru vienmēr atcerēšos kā vienu no trakākajiem, bet tai pat laikā arī kā vienu no skaistākajiem, jo tāds jaunības dullums, kāds bija toreiz, vairs nekad neatgriezīsies. Tagad, kad esmu pieaugusi, joprojām ik pa laikam savāru kādas ziepes. Joprojām mīlu spontānas idejas, joprojām varu nakts vidū izdomāt, ka gribu dejot un aiziet uz Vecrīgu izdejoties, joprojām mīlu savākties kopā draugu lokā un pie mīļākās mūzikas iztrakoties gluži tāpat kā vecajās, labajās dienās. Taču tagad, atšķirībā no tā laika, tomēr prasās vairāk komforta. Vairs nebraukšu uz festivālu ar vienu apavu pāri somā, vairs neceļošu apkārt ar stopiem, vairs neblandīšos pa pussabrukušām ēkām, riskējot ar savu dzīvību, vairs neballēšos, zinot, ka nākamajā dienā ir darbs. Esmu kļuvusi atbildīgāka, vairāk domāju ar galvu, rēķinos ar citiem cilvēkiem, nevis, kā agrāk, kad jaunības maksimālismā domāju, ka visas pasaules epicentrs esmu tikai es pati sev. Tas cilvēks, kurš mīl spontānas idejas un jautrību jau nekur nav pazudis. Tikai izaudzis. :)

Cilvēki ir dažādi, jau pēc šīs diskusijas ir redzams, ka vienam ir bijusi tā trakā jaunība, citam ir bijušas citas intereses/prioritātes.
.
Man ir bijusi diezgan traka jaunība, gan visādas trakas iedzeršanas, pamošanās gultā ar svešinieku, stopēšanas naktī, dejošanas uz letēm, viltoti dokumenti, vieglprātība utt, tagad es to visu vairs negribu, un apšaubu, ka vēl kaut kad gribēšu, been there done that, tagad patīk kvalitatīva atpūta, forši koncerti, vīna malkošana saulrieta laikā, grāmatu lasīšana, sarunas ar draugiem, aktīvā atpūta.

Vai tad pēc skolas un studentu gadiem sākās kaut kāda katorga ? Var baudīt akīvas izklaides visu dzīvi ar tuvu cilvēku, bez bariem un kompānijām

Var jau tā ka var un var arī tā ka nevar. Cilvēks, kurš nav skrējis patiešām varētu nesaprast spontanitātes šarmu. Ja čalis, augstskolas laikā kojās dzīvodams, pēdējo piečuku var iztērēt par aliņiem ar draugiem, bet gulēt iet viegli izsalcis, tas ir normali jaunībai. Ja to dara vecumā 23+ tas jau kļūst stipri aizdomīgi un nevēlami. Vēl šis čalis bakalaura laikā var satikt meiteni ar kuru sanāk tikt pie bēbja. Bet mācīties tālāk arī grib abi. Un ēst - nu jau visi trīs. Un kur Tu aizskriesi? Spontanitāte vairs nav iespējama. Ja gribas aizšaut paballēties vai piedzīvojumus ķert, tas viss ir jāplāno, kā minimums pāris dienas uz priekšu, jāmeklē auklītes utt. Bet kā jau teicu - kas biezpienu nav pagaršojis un negrib, var tikai skatīties un brīnīties, kā citi to ēd.
Vēl viena lieta. Esmu liela un pieaugusi, taču man ir arī stipri jaunāka māsa. Skējēju vecumā. Un neskrien vina it nekur. Īsti vispār neko nedara. Varbūt kādu grāmatu vai kādu pastaigu ar draudzenēm. Un tagad, daudzus gadus pēc mana skrienamā vecuma, kad ar mammu cīnījāmies un strīdējāmies viņa man saka: "cik tas bija labi - Tu tomēr viskaut kur gāji, viskaut ko redzēji un zini. Bet māsa sēž kā sēdējusi, izskatās arī, ka nekas neinteresē" Un tad es redzu - jā - te būs vēl viens, kam nav iekšā tā ziņkāre pēc biezpiena, ir tikai lepnums par savu priekšzīmīgo uzvedību. Es joprojām skrienu, ik pa laikam kādu ziepi ievāru, bet ne vairs jaunības dumības. ar citu pieeju ēdu garšīgu dzīvi un priecājos, ka kādreiz bija tā, kā bija. ;-)
Jautāšu tusētājiem - cik bieži jūs ballītēs redzat kādu vemjam? Jo vai nu esmu akla vai šis ir kārtējais pārspīlējums par drausmīgajiem mazgadīgajiem dzērājiem 8-)

Esmu jauna un dažreiz to īsti neaptveru, cik jauna es vēl esmu, jo dzīvoju tik nopietnu dzīvi priekš sava vecuma.
Kas jums saistās ar jaunības trakumu? Kuras ir tās lietas, ko, jūsuprāt, jāizbauda jaunam esot un ko vēlāk nevarētu?
Vai tomēr uzskatāt, ka tas ir stereotips vai tikai daļēji patiess apgalvojums?
Man ar jaunības trakumu saistās spontānie izbraucieni, ballītes, jaunu cilvēku iepazīšana, traki piedzīvojumi, neatkarība. Jaunam esot noteikti jāizbauda neatkarība, jāiemācās dzīvot sev un parūpēties par sevi, lai pēc tam varētu parūpēties par citiem. Gluži kā tikai ja mīli sevi, varēsi mīlēt citus. Jāizbauda patstāvība, kā tas ir. Kad sāksies ģimenes dzīve, nebūsi neatkarīgs, piemēram, ja ir mazi bērni, nevarēsi spontāni doties uz klubu pēc stundas, to vajadzētu plānot. /slikts piemērs par klubu, bet nu, domu sapratāt/
Neuzskatu, ka tas ir stereotips, tā ir taisnība, taču zinu arī cilvēkus, kas negrib neko baudīt, viņi pat zin, ka būs jauni vecāki, kuriem uzreiz gribas ģimenes dzīvi.

Vieglāk bija ar mazāku stundu gulēšanu, vienalga, ko dara - jo jaunāks, viss ar laiku noveco. Tas nenozīmē, ka vēlāk nevar, bet tomēr ir citādāk.

Izbaudijam pa riktigo. Majas vispar reti bijam. Kad sakam studet, darbs, tusini, maciba sun atri vien ari gimene.Un visu varejam. Bet nu skoals laikos jumtus ravam nost riktigi. Ir tik daidz ko atcereties.

Velaizvien man ir tas jaunības trakums, pats labi apzinos to. Pašam ir tikai 21 gads, dzīvoju panka dzīvi, kā arī vizuālais izsakts to var pateikt, ka esmu panka piekritējs! Tā neko raksturojot savu jaunības trakumu tagad savos 21 tad man ļoti patīk darīt spontānas lietas, darīt dullas lietas, kas ir rāpties augstās celtnēs, staigāt pa tilta margām nu tādas ekstrēmas un bīstamas! Bet nu tad jau redzēs, kā tas ar laiku mainīsies! :) Pēdējos 2/3 gadus tā sanāk dzīvot..

Trakot tādā banālā ziņā ir stulbi, smadzenes noēdas. Ar saprātu tas jādara un labāk vēlāk, ne pusaudžu vai tikko pilngadības laikos, kad vēl cilvēks attīstās.

Pati īsti nekad tādu "tradicionālo" jaunības trakumu neesmu izbaudījusi, esmu "māju" cilvēks - labāk priekśroku dodu pasēdēšanai mājās ar grāmatu vai pie datora, bet ne ballītei. Jā, ir reizes, kad slūžas ir vaļā, un atraujos kādā ballītē pa pilno, bet tā vairāk domāju par studijām, sekmēm, darbu un attiecībām, lai nesadarītu muļķības un nākotnē būtu vieglāk. Turklāt, ja būs vēlme, tad domāju, ka ballītes būs arī 40 gados, līdz ar to šo visu nesaistu ar jaunības dullumu. :-D

Bija slinkums rakstīt. Taču, par laimi, Dionysus pateica apmēram to, ko domāju.

Bordo, tā vienīgā, kuru sauc par aprobežoto, varētu būt tu pati, ja Vecrīgas vietā paliek tev tikai kvernēšana uz dīvāna un kaut kādu dīvainu pozu ieņemšana, ko neviena no meitenēm neaprakstīja tā. :) Un pat ja kāda nav bijusi Vecrīgā, ļoti labi, nekas īpašs jau tur nav. :D