Ar savu labāko draudzeni esam draudzenes kopš pirmās klases, esam ļoti ļoti tuvas tik pat kā māsas, tuva arī manai ģimenei. 2016. gads viņai ir bijis diezgan traks nomira mamma, izšķirās no attiecībām , kuras ilga trīs gadus.
Es saprotu , ka mammas zaudējums nav viegls, ka tam nekad netiks pāri, bet nu jau viņai ir kļuvis labāk.
Pēdējā laikā jūtu , ka viņa no manis atsvešinās, cenšos daudz kur aiicināt , piedāvāt aiziet atpūsties utml, bet viņa bieži atsaka vai ari ja kaut kur ejam tad no viņas puses ir aukstums. Piemēram , aizejam uz klubu un viņa sēž ar nopietnu sejas izteiksi visu vakaru un pēc tam saka, ka viņai nesanāk ar nevienu iepazīties.
Viņas uzskats ir tāds , ka attiecības dzivē ir galvenais un bez tām viņa nebūs laimiga, tāpec viņa sež majas un nekam neredz jēgu. Atkal es uzskatu, ka mēs esam jaunas (20 gadi) , ka vajag izklaidēties, atpūsties , jo kad tad mes to darisim ja ne tagad.
Es atkal esmu tada , kurai patik piedzivojumi un izklaides, gribu iepazities ar jauniem cilvekiem, bet ari gribu lai blakus ir viņa , lai daram lietas kopā , taču visu laiku ir tāds vēsums. Liekas, ka piezvanu un vina ar mokam kaut kur iziet , taču vinai neviena cita bez manis nav.
Kad vinai iepatikas puisis ir kontakts piemeram sarakstoties , viņa tad priecajas pati velas kaut kur doties kopā ar mani, kā atkal kāds puisis ir pazudis vina atkal majas sež.
Es nesaprotu , kā man rikoties? Nezvanit, nerakstit un neaicinat vairak nekur? Beigt censties? Censties iepazities pašai ar jauniem draugiem ? Šobrid daudz draugu citu apkart nav, taču laiku ari varu pavadit viena pagaiidam, piemeram, planoju viena aizbraukt uz dzimto pilsetu uz paris dienam , taču protams gribetu kopa braukt, tikai zinu ka vina atteiksies.
52
