Grūti salīdzināt, jo man ir bijušas attiecības tikai ar krieviem. :-D Visi bija dažādi, bet viens no iemesliem, kāpēc nekad neveidojās attiecības ar latviešu puišiem - viņi bija pārāk lēnīgi un neizlēmīgi. Un daļa vnk gaidīja, kad es viņus iekarošu (ko es principā nekad nedaru!). Es neteiktu, ka esmu straujas dabas, bet, kas attiecas uz attiecībām, simpātijām u.tml. man patīk skaidrība un ātrums. Es negaidītu n-tos gadus, kad latviešu bāleliņš beidzot sadūšotos pāršpļaut pāri lūpai "es tevi mīlu", bildinātu pēc gadiem 10 un tādā garā. Ar krievu puišiem šīs lietas nekad nav bijusi problēma.
Kas attiecas uz to vai ģimenei nebija iebildumu... Kamēr tie bija vnk mani puiši - viss bija ok. Kad reāli sākās runas par kāzām ar esošo vīru, tad gan mamma sacēla lielu skandālu par iespējamo krievu uzvārdu pēc kāzām. (t) Spieda, lai ņemu caur domuzīmi vai palieku pie sava. Vīrs kategorisks bija, lai esmu pilnībā vīra uzvārdā (un te mums domas sakrita). Tautība man nebija svarīga šai sakarā. Izdarīju pa savam un ne mirkli nav nācies nožēlot! Māte gan, neatnāca pat uz manu izlaidumu augstskolā, jo nevēlējās dzirdēt kā pa visu zāli izskan mans krievu uzvārds... :-/ Vīramāte arī tā savā veidā tik nopūtās, ka viņai dzīvē (Latvijā) ir bijis grūti ar krievu uzvārdu (viņa ir lietuviete), bet apprecoties pārņēma krievu uzvārdu...(t) Lai nu kā, dzīve iegrozījās tā, ka mēs LV vairs nedzīvojam - un reāli nevienu šeit neuztrauc mans krievu uzvārds. :-P Un mana mamma dievina savu znotu un lepojas ar viņu. :-D