Laikus brīdinu, ka teksts būs pagarš, tāpēc tām, kurām nav vēlmes lasīt visu palagu, ierosinu izlasīt jautājumus treknrakstā. Šovakar ir liela vēlme par tiem parunāt, tāpēc būšu gandarīta, ja atbildēsiet.
*
Vai šķiršanās sāpes no emocionālām var pārvērsties fiziskās? Kādi ir bijuši Jūsu intensīvākie šķiršanās pārdzīvojumi?
Pirms nedēļas izvācāmies no kopīgās dzīvesvietas. Tur dzīvojām dažus mēnešus, pašas attiecības bija ilgākas. Man šīs nebūt nebija pirmās, gadu ir ap 30, bet tā sāpējis nebija vēl nekad. Iepriekšējās attiecības parasti beigušās ar tādu kā racionālu samierināšanos. Bet tagad - doma, ka manā dzīvē vairs nebūs viņa mīļuma, plašā intelektuālā redzējuma, spontāno ideju. Nākotne šķiet bez dzirkstelītes un dzinuļa rītos kāpt laukā no gultas. Un bez iepriekš minētajām cēlajām īpašībām - man vienkārši pietrūks viņa smaržas, kurā saritināties pirms miega. Protams, smeldz arī mans ego, bet šoreiz ir sajūta, ka sirdssāpes mani gāž no kājām. Izšķīrāmies mēs klaji atšķirīga nākotnes redzējuma dēļ.
*
Kā dzīvot tālāk?
Epizodiski atrodu nodarbes, kurām nododoties, sāpes atkāpjas un dažkārt pat izjūtu patiesu prieku. Man ir foršs darbs, vecāku mājās fantastiska bibliotēka, kurā izdzīvot brīnišķīgas dzīves, forši draugi. Viņi mani bēdustāstu zina, ir bijušas grēksūdzes un asaraini vīna vakari, bet pārāk smalki viņus ar šo visu iepazīstināt negribu, jo nav vēlmes pārvērst draudzību raudu jūrā. Varbūt tāpēc rakstu te.
Atgriežoties pie tā, kas sagādā patiku, nereti pieķeru sevi pie domas: ja izdarīšu tā, tā un šādi, iespējams, atkal iemantošu viņa uzvedību un viņš lems savu dzīves vektoru vērst manā virzienā. Īsti veselīgi tas nav, bet dažkārt šķiet, ka šīs ilūzijas ir vienīgās, kas mani notur pie saprāta. Vai Jums šādas izjūtas ir pazīstamas?
*
Vai šeit ir kāda, kura ilgstoši (teiksim, vairākus gadus) dzīvo bez nopietnām attiecībām un var pārliecināti sacīt, ka ir piepildīta un laimīga?
Iespējams, sacīsiet, ka tagad runā manas sakāpinātās emocijas, taču šī nav gluži pirmā reize, kad apsveru šādu ideju. Visas attiecības man bijušas mīlestības piepildītas, taču agri vai vēlu tās ir beigušās. Viens pārcēlās uz ārzemēm laikā, kad pati mācījos sapņu augstskolā, ko nevēlējos pamest, otrs dzīvoja laukos, randiņu periods bija jauks, taču vēlāk man tika ierādīta darba vieta virtuvē (turklāt līdzās galvenajai saimniecei - mammai), cits bija pārņemts ar saviem radošajiem centieniem. Visi viņi ir bijuši forši, neviens nav salauzis manu sirdi (izņemot šo aktuālo), nevienu neatminos ar naidu. Mans viedoklis par vīriešiem nav izbojāts. Bet dažkārt domāju - vai šie satricinājumi ir mana laika vērti? Pašai ir bijis minētā perioda - vairāku gadu - vienatnes laiks, un, liekot roku uz sirds varu teikt, ka biju laimīga. Bet - vai tā ir iespējams nodzīvot dzīvi? Kā domājat Jūs?
490
