Apple_pie Nu jau kādu mēnesi varbūt par to runājam, saka, neredz kopīgu, nopietnu nākotni, nav vēlmes censties, tad automātiski pats to izprot kā to, ka nekas neiznāks. Bet nu es nezinu tādu pāri, kuri pēc diviem gadiem viens otram nekad neapniktu. Tāpat viskautkas dzīvē gadās, notiek.
Viņš ir tāds cilvēks, kurš atskaitot pašu attiecību sākumu, dien dienā varēja mierīgi iztikt bez pieskārieniem, bez sarunām. Ka tas neko nenozīmēja (bija normāla dzīve), bet man to visu vajag. Man gribas lai arī mani kādam labam cilvēkam vajag, nevis tikai es skrienu, es runāju, es glāstu.
-
Pats galvenais, ka cilvēks jau labs, ļoti atbildīgs, liekas pēc tipa kā "ģimenes cilvēks", bet visu savu dzīvi viņš tagad pārvērš otrādi. Vienpatis, uz iekšu vērsts. Man tāda sajūta, ka mani vēl aizvien vai visu laiku ir uzskatījis par svešu nevis tu+es=mēs. Ka bijām divi atsevišķi cilvēki nevis pāris.