Sveikas, meitenes! Protams, ka šis ir kārtējais muļķīgais nelaimīgas mīlestības stāsts. Dažreiz pašai smiekli nāk par savu naivumu un muļķību, bet kā jau visas zinām-sirdij nepavēlēsi.
Pirms 3 gadiem iepazinos ar puisi, kurā iemīlējos no pirmā skatiena. Pēc tam vēl nodomāju-nu nē, tā nenotiek. Notiek gan...Kļuvām par ļoti labiem draugiem un ar katru dienu es viņu iemīlēju vairāk un vairāk. Pašā iepazīšanās sākumā viņš vēl nebija atguvies no iepriekšējām attiecībām un es par savām jūtām klusēju. Pēc kāda pusgada gan atzinu, ka patīk viņš man. Bet tas vēl nebija nekas...Gāja laiks, mēs kļuvām gandrīz kā labākie draugi-varējām pļāpāt caurām dienām, ļooooti daudz brīvā laika pavadījām kopā, gājam uz kino, teātri, restorāniem u.t.t. Kā es teicu māsai-ja viņa vietā būtu kāds cits, es būtu pārliecināta, ka sit kanti. Lai vai kā, visu draudzības laiku kaut kur figurēja vārdi un teksti-mēs esam draugi, kopā nebūsim. Tā 2, 5 gadus nodraudzējāmies, es biju sākusi tikties ar citiem (bet visu manu prātu un sirdi bija aizņemis šis puisis-viņš bija viss, ko jebkad vēlējos). Centos distancēties no viņa, retāk sazināties un arī tikties. Tomēr rudens nāca ar kulmināciju-viņš sāka ļoti izteikti aicināt tikties, varētu teikt, ka man eksistēja darbs-viņš-mājas. Biju pilnībā apjukusi, jo visu laiku sev teicu-nē, Tu viņam nesaisti. Pēc šadiem izmocītiem 4 mēnešiem es neizturēju un pateicu viņam visu-ko jūtu, kā skatos uz viņu un ko viņs man nozīmē. Uz to viņš atbildēja ar tekstu, ka ar mani viņš jūtoties fantastiski, bet jūtu viņam nav. Tas bija īsi pirms es uz 4 mēnešiem devos uz ārzemēm pieredzes apmaiņā. Saziņa kļuva retāka, es sāku savākties un bija doma-viss, tas ir pārdzīvots, jo sāpēja ļoti un oiiii, cik daudz asaras netika noraudātas un naktis negulētas (jā, zinu, ka stulbi...), bet nu viņš tiešam bija mans viss, līdz ausīm kā mazs bērns samīlējos. Tagad, kad esmu atpakaļ, satikāmies, bija interesanti, bet es jau esmu sākusi ieturēt distanci, tā kā bēgt no viņa. Un tagad-ievelkam elpu-atkal viss no sākuma...Viņš atkal aicina viskaut kur, cenšas kontaktēties u.t.t. Es zinu, ar ko tas beigsies un apzinos, ka nevajag man nekur iet ar šo puisi, savāak atkal ļaušos naivumam un atkal būs vecā dziesma un sāpes. Nākamnedēļ pārvācos uz citu dzīvesvietu un vienīgais, ko šobrīd redzu, ka nejauku, bet vienīgo izeju-neteikt viņam neko, vnk pazust...Es zinu, ka tas ir ļauni un viņš to nav pelnījis, bet..savādāku veidu es neredzu...Pirms tās nakts, kad viņam visu pateicu, viņš jau sen bija sapratis manus mājienus un sapratis, ka man ir jūtas pret viņu, bet pats atzina, ka esot izvēlējies to ignorēt...(Ja agrākās manas attiecības un neveiksmes šķita ai, ai sāpīgas, tad tagad saprotu, ka tas viss bija spļāviens jūrā salīdzinot ar šo..) Viņš ir un paliks kā mana lielākā mīlestībā un mans viss,kura dēļ būtu gatava uz visu, bet es apzinos, ka es viņam esmu tikai kā vienkārša draudzene, tāpēc nprasu jums visām-kā pareizāk? Vienkārši pazust vai nē? Jautājiet, atbildēšu. (otrreiz nevēlos iekāpt tajā pašā bedrē un vēlreiz iet cauri tam murgam, kam izgāju, kad pateicu viņam visu):-/
24
