Sveikas! Nu jau līdz raudienam mani nomāc viena situācija ģimenē. Lieta sekojoša: esam precējušies piecus gadus, pazīstami no bērnības. Audzinam vienu kopīgu puiku un meitu no manām pirmajām laulībām. Pirmos divus laulības gadus pavadījām saskaņā un mīlestībā. Pirms tam vīrs regulāri iedzēra, bet dzīvojām saskanīgi t.i bez problēmām, viņš vienmēr strādāja, dāvināja ziedus, bučas, nedalīta uzmanība. Problēmas sākās, kad vīrs apņēmās nelietot alkoholu vispār, jo strauji pasliktinājās veselība. Skatījos uz to pozitīvu, jo domāju, ka nu viss būs vēl labāk. Taču īstās problēmas tikai sākās. Uzmanību vairs nesaņēmu vispār, es un mūsu bērns viņam neeksistējam. Jā, viņš bija mūsu ģimenes nodrošinātājs, visu maksāja, visu pirka, par visu parūpējās.
Bērna kopšanas atvaļinājumā nosēdēju trīs gadus,ilgi nevarējām tikt dārziņā. Vīrs bieži izteicās,ka paliek grūti vienam visu nodrošināt,varbūt man laiks sākt strādāt. Kad beidzot puika bija iekārtots dārziņā,vīrs atkal izteicās,ka varbūt varētu es iekārtoties darbā,lai varam kopīgi uzturēt ģimenes ligzdu. Man bija bail atsākt strādāt,jo bērns bieži slimoja,negribēju darba devējam būt par apgrūtinājumu,jo tad bieži būtu jāņem brīva diena,un protams,kuru katru darbu arī nevēlējos. Pavasarī jutu,ka paliek arvien grūtāk un pamazām ieslīgām parādos. Vīrs aizgāja no sava nevēlamā darba un uzsāka savu biznesu,jo vienmēr bija vēlējies darīt kaut ko sev sirdij tuvu. Saprotams,lai bizness nestu augļus ir jāpaiet diviem,trijiem gadiem. Bizness ir perspektīvs,bet prasa ieguldījumus gan laika ziņā,gan finansiāli,kas nozīmē,ka parādos slīgstam vēl vairāk un dzīvojam daudz sliktāk,kā tad,kad vīrs dzēra un strādāja iepriekšējā darbā.
Strīdi tagad ir bieži un skarbi. :-( Strīdamies dēļ naudas,bērnam viņš nepievērš uzmanību.
Nesen atsāku darba gaitas,nu jau esmu saņēmusi pirmo algu. Šodien vīrs paziņoja,ka tagad par dzīvokli maksāšu es un ēdienu pirkšu arī es par savu algu. Es vispār biju šokā,jo likās,ka kopīgi tiksim ar visu galā. Protams,arī pašai sev gribas kaut ko nopirkt,jo ļoti ilgu laiku esmu sev visu liegusi. Jēga ar vīru runāt nav,jo viņš nav tas cilvēks ar kuru var apsēsties un izrunāties. :-(
Mēģinu saprast kā rīkoties tālāk,kuram taisnība un kuram nav :-( Palīdziet!
54
