Apple_pieManuprāt, cieņa ir rēķināšanās ar citiem, tā ir otra pieņemšana, necenšoties viņu mainīt vai pielāgot sev. Manuprāt, cieņa nav jānopelna. Es cienu sirmgalvi par faktu, ka viņš ir sirmgalvis, tāpēc palaižu apsēsties. Cienu savus kaimiņus un viņu mazuli. Cienu pati sevi, tāpēc arī pret citiem izturos ar cieņu.
Rēķināšanās ar citiem ir rēķināšanās ar citiem.
Otra pieņemšana ir otra pieņemšana.
Saliekot šos abus kopā, sajūtas nesaplūst un nenosaucas par cieņu! Nu manā izpratnē vismaz. :) Tu vispār izjūti cieņu kā sajūtas, vai tas Tev ir tāds nemainīgais stāvoklis, ko Tu nosauc par - es visu apkārtējo pasauli nepārtraukti cienu?
Attieksmei jābūt tādai, lai ar savu rīcību netraumētu otra jūtas, kaut vai nepazīstama.
Kāpēc Tu iedomājies, ka ja es sevī nejūtu cieņu pret kaut kādu pretimnācēju, es tāpēc pret viņu izturos kaut kā traumējoši vai uzskatu par zemāku radījumu? Šī ideja pati par sevi šķiet absurda.
Elizabete.Nevajag jau sevi iztēloties par tādu pasaules nabu, kuru citiem cilvēkiem ir jāpārliecina par savu vērtīgumu.
Es tā nedomāju. Nevajag projicēt uz mani savu pasaules redzējumu un savas iedomas. :) Tev sirsnība bez cieņas acīmredzot nav iespējama. Man nav nekādu problēmu ar empātiju, vai normālu, izturēšanos pret cilvēkiem. Un es nepieprasa, lai kāds mani pārliecina, ka viņš ir cienījams.
-
Duujaa, vari atslābt, aizej labāk pašausminies uz savu beerfesta topiku vai turpini mācīt zvaigznīti par to ko viņa drīkst teikt forumā. :D