Sveikas, meitenes! Gribētu ar jums parunāt par bailēm no attiecībām un tuvības. Esmu vairākas burvīgus vīriešus 'nopūdelējusi' tikai dēļ tā, ka baidos. Baidos satikties, runāt, bet tas vēl būtu sīkums, ja rodas jūtas, man par tām ir ļoti grūti runāt un atklāties, grūti pielaist sev klāt, ja mani apskauj, jūtos neērti, lai gan tas nav īstais vārds, drīzāk - kautrīgi. Un jo tālāk,jo trakāk. Esmu ierāvusies savā čaulā un baidos no tuvības, lai gan to ļoti vēlos. Bet kāds tam ir iemesls, grūti teikt..
Ir kompleksi, ir sāpīga pieredze ar svarīgākajiem dzīves vīriešiem - miesīgo tēvu un vīrieti, kurš mani ''audzināja'' līdz pameta. Un pameta abi. Vai ir iespējams, ka baidos no 'vīrieša mīlestības' jo man tā nekad nav bijusi? Noteikti ir vēl daudz citu iemeslu un viss kopā rezumējas tādā iznākumā.
Atliek kāpt sev pāri un darīt visu, ko vēlos, ja vēlos apskaut - jāapskauj, ja vēlos sabučot - jāsabučo, bet es nevaru! Un tas ir stulbi :D
Šobrīd esmu iepazinusies ar kolosālāko vīrieti pasaulē, bet atkal raustos un ja es visu salaidīšu dēlī, es sev to nekad nepiedošu :D
Ir kādai līdzīga pieredze, ieteikumi? Vai būtu pareizi šim vīrietim izstāstīt kā es jūtos un kādēļ?
Esmu bijusi gandrīz gadu attiecībās, bet tā arī nespēju atslābināties. Bet puisis arī bija ne tas labākais un saprotošākais
Paldies! :)
734
