Ko domājat par šķirteņiem?

Par manu komentāru runājot - te jānodefinē, ko mēs uzskatām par nopietnām attiecībām. Nedomāju neko sliktu par cilvēku 30+ vai 40+ gados, kuram nav bērnu, kurš nav bijis precējies. Bet man šķiet šausmīgi aizdomīgi tie vīrieši, kuriem pat randiņattiecības nav bijušas, piemēram, var jau nedzīvot kopā, bet bieži tikties. Zinu pārus, kas gadiem ilgi piekopj tādas attiecības, tiekas, dzīvojot atsevišķi, apmeklē kopā pasākumu, neslēpj attiecības, utt. Ja vīrietim ir 40 gadi un ne viņa brāļi vai māsas, ne mamma, ne labākie draugi nekad nav redzējuši nevienu "draudzeni" un nemāk nosaukt vārdā, neko labu par šādu vīrieti nedomāju. Jo visiem cilvēkiem, sevišķi vīriešiem, ir savas vajadzības, piemēram, seksuālajā jomā, tad ko, katru piektdienu cita meitene, no kluba atvilkta? Un tad 40 gados izdomā dibināt ģimeni? Nē, paldies, es ar tādu nepītos. Pat analīžu rezultāti mēdz būt neprecīzi. :-D Vēl var pieminēt arī cilvēka dabisku vajadzību pēc emocionālas tuvības ar kādu.

Pilnīgi nekā īpaša. Zinu daudzus tādus - faktiski, lielākā daļa manu paziņu. Klasiskais variants - ne skolas, ne augstskolas laikā attiecības nav veidojuši, jo mērķtiecīgi būvējuši pamatu savai karjerai. Pēc tam - akcents uz profesionālo izaugsmi un ne tiem lētākajiem hobijiem. Sievietes un ģimene - "ai, kaut kad nākotnē..."

Jautājumā par 30+ vīriešiem, kam nav bijis nopietnu attiecību, piekritīšu v35, nevis meitenēm. Man vairākas draudzenes, kam ap 30 bija aktuāli veidot ģimeni, tieši ar šādiem vīriešiem to izdarīja, un ir ļoti apmierinātas. Sausais atlikums - viņas tika pie ļoti sakarīgiem, gudriem, labi izglītotiem, foršiem, godīgiem, uzticamiem vīriem, lieliskiem savu bērnu tēviem. Citām sievietēm pakaļ neskrien, strādā labos darbos, ļoti novērtē savu ģimeni, nekādas bijušās netraucē, nevienam uzturlīdzekļi nav jāmaksā Acīmredzamais iemesls, kādēļ viņiem nebija bijušas nopietnas attiecības - viņi nekad ne tuvu nav bijuši izmanīgākie sieviešu mednieki, viņi ir bijuši tādi puiši, kuri skolas laikā labi mācījās, bet bija drusku kautrīgi, nepārāk sabiedriski. Taču, ja vīrietis ar tik labu īpašību komplektu, jau senāk ir bijis aktīvāks attiecību veidošanā ar sievietēm, tad viņš 30+ gadu vecumā parasti vnk nav brīvs. Katrā ziņā šiem, man zināmajiem, kādreizējiem vecpuišiem, kvalitāšu ziņā līdzvērtīgus šķirteņus vecumā grupā "virs 30 - zem 40" neesmu dzīvē sastapusi.
Vismaz gudru, labi izglītotu cilvēku aprindās, var novērot tieši šādus piemērus.

Labi teikts nu vienalga par precētiem vai šķirties, vai vēl ar bērniem. Stulbs pieņēmums, ka jābūt tikko iepriekš bijušām attiecībām pirms satiek tevi.

Man svarīgākais ir cilvēks un viņa personība, nevis tas vai ir šķirtenis vai nav. Tomēr, ja vīrietis šķīries vairākas reizes(es domāju 2, 3, 4... Džiļa variantā), man šķistu dīvaini un laikam jau tomēr atturētu. (t) Un jā, priecājos, ka arī otrai pusei nav bērnu, tagad kad ar vīrieti mums ir kopīgs bērns, negribētu lai vēl kāds būtu svarīgāks par mūsu kopīgu bērnu, mazliet egoistiski, bet ko padarīt. ;-)

tie vīrieši, kuri pamet sievas parasti vieni ilgi nav

Es domāju, ka tas ir baigi stulbi. Jo principā norāda uz to, ka pat pēc šādiem vīrieša izstrādājumiem diemžēl (!) ir pieprasījums.

Pēc amerikāņu statistikas šķiršanos vairāk kā 70% gadījumu pieprasa sievietes.
Ja tā skatās uz šo problēmu, tad kāpēc cita sieviete gribētu jau izbrāķetu materiālu...
Tā vismaz man šķiet, jo tie vīrieši, kuri pamet sievas parasti vieni ilgi nav.

Man gan šķiet skaisti apprecēties, kaut vai 18 vai 20 gados. Tas izskatās no malas daudz labāk par tām, kas dzīvo n-tos gadus kopā draudzenes lomā, vai vēl sliktāk, veido apzināti ģimeni ar savu draugu .

fejja, nu, es nevienu nenosodu, bet labs iespaids priekš attiecību veidošanas man par tādu vīrieti neveidotos :-) liekas tāda neapdomīga rīcība precēties tik agrā vecumā, bet nu tas jau tikai man tā liekas, nevis tev, piemēram :-D

ja satiktos ar vīrieti, kurš bijis apprecējies kaut kādos 18-22 gados, slikts iespaids rastos par viņa personību

kāpēc tas ir slikts iespaids? Kas tur ir slikts, ja cilvēks apprecas 18-22 gados? :D nesaprotu :D Ja tajā laikā bija mīlestība un abi tā gribēja, tad kāpēc cilvēki nevar precēties? jā, izšķīrās, bet par to jau nedomā tajā brīdī, kad nolemj precēties.
un jā, es arī apprecējos sliktajos 18-22 gados un izšķīros. Un? tgd man ir slikta personība? :D

Es tomēr uzskatu, ka laulību ar vienkāršu kopdzīvi salīdzināt nevar. Tā ir daudz daudz lielāka atbildība pret otru un abu savienību.
Tādi, kas precas 4, 5 un vairāk reizes vispār manās acīs ir zaudējuši jebkādu cieņu, šķiet tādi bezatbildīgi cilvēki.
Tā kā pati esmu precējusies, ja nu tpu tpu tpu izšķirtos, tad nebūtu pretenziju satikties ar cilvēku, kas šķīris laulību.

Es arī savam draugam esmu pirmās nopietnās attiecības, un viņam bija tuvu 30, kad pirmo reizi tikāmies. :-D Man laikam būtu vienalga - šķīries vai visu mūžu bijis viens - ja vien pats vīrietis normāls. Nu, vispār, kāda starpība? :-D Bet nē, tikko iedomājos, ka nepatiktu, ja satiktos ar vīrieti, kurš bijis apprecējies kaut kādos 18-22 gados, slikts iespaids rastos par viņa personību ;-)

Man būtu svarīgs šķiršanās iemesls. Pēc tā arī secinātu vai gribu ar tādu tikties vai nē.

Jautājumā par 30+ vīriešiem, kam nav bijis nopietnu attiecību, piekritīšu v35, nevis meitenēm. Man vairākas draudzenes, kam ap 30 bija aktuāli veidot ģimeni, tieši ar šādiem vīriešiem to izdarīja, un ir ļoti apmierinātas. Sausais atlikums - viņas tika pie ļoti sakarīgiem, gudriem, labi izglītotiem, foršiem, godīgiem, uzticamiem vīriem, lieliskiem savu bērnu tēviem. Citām sievietēm pakaļ neskrien, strādā labos darbos, ļoti novērtē savu ģimeni, nekādas bijušās netraucē, nevienam uzturlīdzekļi nav jāmaksā :) Acīmredzamais iemesls, kādēļ viņiem nebija bijušas nopietnas attiecības - viņi nekad ne tuvu nav bijuši izmanīgākie sieviešu mednieki, viņi ir bijuši tādi puiši, kuri skolas laikā labi mācījās, bet bija drusku kautrīgi, nepārāk sabiedriski. Taču, ja vīrietis ar tik labu īpašību komplektu, jau senāk ir bijis aktīvāks attiecību veidošanā ar sievietēm, tad viņš 30+ gadu vecumā parasti vnk nav brīvs. Katrā ziņā šiem, man zināmajiem, kādreizējiem vecpuišiem, kvalitāšu ziņā līdzvērtīgus šķirteņus vecumā grupā "virs 30 - zem 40" neesmu dzīvē sastapusi.
Vismaz gudru, labi izglītotu cilvēku aprindās, var novērot tieši šādus piemērus.

Ja es vēl kādreiz iepazīšos un veidošu attiecības ar kādu vīrieti, tātad pati būšu šķirtene. Un nē, šķirtenis ne ar ko nebūtu sliktāks par nešķirteni. Attiecības vienkārši mēdz neizdoties. Es izvairītos no vīrieša ar bērnu/bērniem vai tāda, kam ilgstošu attiecību nav bijis. Jāpiebilst, ka es runāju par vīriešiem vecumā no 30 gadiem.

Ari laba jedziga darba tadu nenem.

Atļaušos nepiekrist. Akurāt tādiem vīriešiem vai nu ir super darbs (jo viņam nav citu svarīgāku lietu dzīvē), vai arī viņam sen jau ir savs bizness.

Man drīzāk liktos ļoooti aizdomīgi, ja vīrietim būtu 30, 35 vai 40 gadi, bet nebūtu iepriekš bijušas nevienas nopietnas attiecības.
Pilnīgi nekā īpaša. Zinu daudzus tādus - faktiski, lielākā daļa manu paziņu. Klasiskais variants - ne skolas, ne augstskolas laikā attiecības nav veidojuši, jo mērķtiecīgi būvējuši pamatu savai karjerai. Pēc tam - akcents uz profesionālo izaugsmi un ne tiem lētākajiem hobijiem. Sievietes un ģimene - "ai, kaut kad nākotnē..."

Pēc gada vai desmit, domas tiešām var mainīties. Šobrīd jāizdzīvo brīvais periods.
Ja par attiecību veidošanu, tad dotu priekšroku šķirtenim, nevis puisim virs 30 bez nopietnu attiecību pieredzes vispār. Pati esmu viena jau gadu, un jūtu kā tas viens gads mani ir padarījis arvien egoistiskāku un egoistiskāku. Es vnk negribu un nevaru rūpēties par nevienu. Kad puisis man palūdz 5 min masāžu, pat to es negribu darīt, es gribu tikai ņemt nevis dot. Tad varu iedomāties kādi ir 35 gadnieki kas dzīvojuši vienmēr vieni.

skaidra tava pozīcija :) tev arī tagad nekas nav jāgrib. biji romantiķis agrāk acīmredzot.
Es kkā laikam vnm sapratu, ka viss plūst un mainās :D bet tas nav iemesls sargāt savus papīrus zem 1000 atslēgām ja nu gadās pamatots iemesls :D vilšanās jāmāk "pārstrādāt".

Kad dzimtsarakstu nodaļā raksta iesniegumu laulības slēgšanai, tad tur ir ailīte, kurā jāieraksta, kuras pēc kārtas laulības šīs ir... Pajautājām nodaļas darbiniecei, kāds ir bijis rekordskaitlis viņu nodaļā un viņa atbildēja, ka 12 laulības... Tā kā ir arī tik optimistiskas sievietes, kas prec tāāāādus šķirteņus :D

Zināmā vecumā sievietēm ir opcijas: šķirteņi, vecpuišu, lūzeri, tad jau šķirteņus izvēlos. Bonuss, ja nav bērni, bet tas ir ļoti reti. Un ja ir bērni, svarīgi, lai abiem ar bijušo ir veselīgas un cieņpilnas attiecības, jo saista bērni. Par vīrieti šķirteni var daudz spriest kāds ir cilvēks pēc tā kāda attieksme pret bijušo sievu.
Man nekas nav pret šķirteņiem, ja es būšu pēdēja sieva (l)

Es vnk paliku pie sasistas siles kādā mērā. Nenožēloju, ka paliku kopā ar savu pirmo lovi, jo citādi visu mūžu būtu nožēlojis, ka nepaliku - runa neiet par to. Runa iet par to, ka tagad vairs neloloju ilūzijas: cilvēki mainās, attiecības pajūk. Tā iekārtota šī pasaule.
Viens ir papīru smērēšana, pavisam kas cits ir vilšanās. Vnk tagad zinu, ka jūtas atnāk un aiziet. Pēc tam atliek žļembāt bezgaršīgu košļeni.
Neesmu kategorisks un neapgalvoju, ka noteikti nekad neprecēšos otrreiz. Vnk šobrīd uzskatu, ka neko tādu nevēlos.