Ko domājat par šķirteņiem?

man problēmu nebūtu arī ar vīrieti, kuram ir bērni. Kaut gan neesmu baigais bērnu fanāts, taču cienīt vīrieša atvasi un ar viņu rēķināties es varētu gan. Tāpat arī nebūtu problēmu ar šķirtu vīrieti. šīs lietas vispār nebūtu tās, pēc kurām es izvēlētos čali. Pirmais ir personība uttr un tad jau nāk klāt pārējie bonusi, kā "bērni, psiha bijusī, šķirtas 7 laulības" :D :D

Ja vīrietim ir 40 gadi un ne viņa brāļi vai māsas, ne mamma, ne labākie draugi nekad nav redzējuši nevienu "draudzeni" un nemāk nosaukt vārdā, neko labu par šādu vīrieti nedomāju. Jo visiem cilvēkiem, sevišķi vīriešiem, ir savas vajadzības, piemēram, seksuālajā jomā, tad ko, katru piektdienu cita meitene, no kluba atvilkta? Un tad 40 gados izdomā dibināt ģimeni?

Zinu arī tādus. Starp citu, esmu diezgan pārliecināts, ka klubu viņi no iekšpuses diez vai ir redzējuši. Citas prioritātes. Un kas tur īpašs, ja šāds vīrietis dibina ģimeni ap 40 gadiem?

Laulība ir solījums par savienību. Neatkārtošu te baznīcas zvērest, bet nu domu sapratāt. Tas ir pienākums un atbildība par otru. Apņemšanās veidot kopīgu ģimeni.

:D:D
Atbildībai vienam pret otru ir jābūt jebkurā dzīves posmā. Laulībai tādā aspektā pilnīgi neko nevajadzētu mainīt.
Skumji, ka tu jūti pienākumu un atbildību pret otru tikai esot precējusies, pirms tam tavs dzīvesbiedrs bija sūds tavā dzīvē, kuru var krāpt un pazemot, jo nav nekāda pienākuma un atbildības?

Un kas tur īpašs, ja šāds vīrietis dibina ģimeni ap 40 gadiem?

Nekas īpašs, bet grūti būs. Jo ilgāk cilvēks dzīvojis viens, jo grūtāk viņam pieslīpēties otram cilvēkam sadzīvē.

cilvēka dabisku vajadzību pēc emocionālas tuvības ar kādu

Ļoti atkarīgs no konkrētā cilvēka. Ne visiem ir šī vajadzība.

Jo ilgāk cilvēks dzīvojis viens, jo grūtāk viņam pieslīpēties otram cilvēkam sadzīvē.

Toties, ja vien šim vīrietim ir smadzenes, viņš labi saprot, ka viss ir jādara kvalitatīvi te un tagad, nevis - padzīvosim kopā, paskatīsimies...

Kopdzīve... kopā dzīvot var ar jebkuru, kuru mīl un kopā ir labi. Tur nav nekāda pienākuma, atbildības. Cilvēks vēl nav izvēlējies šo konkrēto cilvēku kā vienīgo uz mūžu. Ja kaut kas vairs nepatiks, varēs iet prom.

Hmm... Domāju, ka vienlīdz daudz šķiras gan parasti pāri, gan tie kas precējušies. Un kā tu izskaidrosi to, kāpēc tik ir tik daudz škirto laulību, ja jau laulība ir kaut kas ir maģisks un tā ir tik milzīga atbildība vienam pret otru?

Tikko ienāca prātā... Ir cilvēki, kas ņem no dzīves tikai labāko. kaut vai tāds piemērs. Zinu vīrieti, kuram pirmais auto bija... ja nemaldos, 35 gadu vecumā. Toties - jauns, no salona. Domājat, kā iztika līdz tam? Vienkārši - sabiedriskais transports, vēlāk vajadzības gadījumā izmantoja radinieku autoparku.

kopā dzīvot var ar jebkuru, kuru mīl un kopā ir labi. Tur nav nekāda pienākuma, atbildības.

Interesanti, kamdēļ man būtu jādzīvo kopā ar sievieti, kura nevēlas ar mani precēties? Kas es kāds mazohists? :-D

Nuuuu... Ja vīrietim ne sekss, ne emocionālā tuvība nav svarīga, tad jautājums - KO tieši man ar viņu darīt? Kopā mašīnu remontēt?

Lietišķais, pēc taviem komentāriem spriežu, ka esi tieši tāds šķirtenis, kurš diemžēl pagadījās man pa ceļam, ar šodienas pieredzi - muktu no tādiem kā tu ar gaismas ātrumu :D tāpēc mani nepārsteidz, ka meitenes uzzinot šo faktu kļūst piesardzīgas.
Ja jau lielajai mīlai netici, precēties vairs negribi, var just, ka sieva tevi sāpinājusi, tad ko tu cepies, ka meitenes kļūst piesardzīgas? Dzīvo nost viens, nevajag ar savu negatīvo pieredzi "sabojāt" citus, kam tev to otru blakus, ja jau laulība un ģimene neko nenozīmē vairāk, var taču arī viens dzīvot, no tā neviens nemirst, esmu dzīvs piemērs un nav ne vainas :)

Ja vīrietim ne sekss, ne emocionālā tuvība nav svarīga, tad jautājums - KO tieši man ar viņu darīt? Kopā mašīnu remontēt?

Auto remontam ir domāti autoservisi. Sieva/vīrs drīzāk ir atribūts, ko uzrādīt apkārtējai sabiedrībai (vecākiem/radiniekiem/utt.), lai viņiem ir skaidrs, ka man viss ir kārtībā.

Sieva/vīrs drīzāk ir atribūts, ko uzrādīt apkārtējai sabiedrībai (vecākiem/radiniekiem/utt.), lai viņiem ir skaidrs, ka man viss ir kārtībā.

Man tas ir pilnīgi un absolūti nesvarīgi, sākot jau ar to, ka ar radiem gandrīz nekontaktējos, beidzot ar to, ka savas privātās attiecības ļoti sargāju "no ārā", respektīvi, neslēpju, bet arī nekur neafišēju. Tā ka mans arguments pat drīzāk būtu pretējs.

Ja vīrietim ir 40 gadi un ne viņa brāļi vai māsas, ne mamma, ne labākie draugi nekad nav redzējuši nevienu "draudzeni" un nemāk nosaukt vārdā, neko labu par šādu vīrieti nedomāju.

Man tas ir pilnīgi un absolūti nesvarīgi

Dubultie standarti?

Nav dubultie standarti, vienkārši parasti, ja cilvēkam parādās partneris, tad tuvinieki ir par to informēti, piemēram, kopā apmeklē kapusvētkus vai tiekas dzimšanas dienā. Man ir pilnīgi vienalga, ko par manām attiecībām domā mana mamma, godīgi sakot es pat zinu, ka viņai vislabāk patiktu, ja man nebūtu ne vīra, ne bērnu, bet es visu savu dzīvi veltītu viņai, bet man pat tas ir vienalga. Fakts kā tāds, ka mana mamma zina, kā sauc cilvēku, ar kuru es dzīvoju kopā, un kas viņš tāds ir. Mani kolēģi - nezina. Neticu, ka ir kāds cilvēks, kurš dzīvo nopietnās attiecībās, bet neviens viņa draugs vai radinieks par to pat nenojauš.

kopā apmeklē kapusvētkus

Hmm... man šāda veida pasākumi asociējas ar paaudzi, kam pašlaik vismaz 50 un vairāk. Jaunāki šādus pasākumus atmeta, tiklīdz uzsāka patstāvīgu dzīvi.

Neticu, ka ir kāds cilvēks, kurš dzīvo nopietnās attiecībās, bet neviens viņa draugs vai radinieks par to pat nenojauš.

Zinu cilvēkus, kas strādāja vienā darbavietā un kādā brīdī paziņoja, ka precas. Dažiem kolēģiem tas bija pārsteigums, jo viņi nemaz nezināja, ka šie divi kolēģi ir pāris.