Par spīti tam, ka neuzskatu, ka krāpj visi, kam nav gadījies... utml., būšu starp tām retajām, kas uzskata - ak mūžs, tas taču tikai skūpsts, bet pēc tēmas pieteikuma varēja padomāt, ka gulta!
Bet ar to jaukais manās pārdomās beidzas.
*
Tēmas autores jūtas neuzskatu par nopietnām, ja reiz tik viegli bija ļauties skūpstam
*
Reibums noteikti nav attaisnojums, drīzāk otrādi, jo reibumā, kā saka, - kas prātā, tas mēles galā un laikam takš ko tādu klusībā gribējās, jo kaut kā trūkst esošajās attiecībās.
*
Prāto teikt vai neteikt puisim, kam (idillē) būtu jābūt teju vai tuvākajam cilvēkam, lai gan vismaz 3 draudzenēm jau esi sirdi izkratījusi. Dzīve nav nekāds Sex& the City, un kā Gvinevera norādīja, ja zina tika daudzi, ļoti ticams, ka drīz zinās vēl vairāk. Pietiek netīšām kādam izpļāpāties, vārdā neminot, un tad jau... Vēl sliktāk - tādai no auss uz ausi nodotai ziņai ir tieksme apaugt ar uzlabojumiem.
*
Piekrītu arī tai, kas rakstīja - viena lieta gribēt dzirdēt patiesību, pavisam cita - būt gatavam uzklausīt to. Grūti spriest, cik nopienas jūtas ir puisim un kā viņš visu šo uzņems - skaidrs, ka attiecības vairs nebūs kā agrāk, un, ja autore nebūtu paspējusi padalīties ar citiem, ieteiktu puisim neko neteikt un skatīties, kā tālāk veidojas attiecības tālāk. Bet tagad, manuprāt, labāk pateikt un pēc iespējas ātrāk, apmēram kā Gvineveras versijā - lakoniski, bez detaļām, bet pārdomāti, pielāgojot savai situācijai.
*
Un vispār - tikt skaidrībā ar sevi. Gribi/negribi šīs attiecības, gribi dēļ jūtām (esošām/briestošām) vai dēļ prāta apsvērumiem (smuks/jauks/ērts/nekā labāka šobrīd nav)