Kā cīnīties vai padoties?

Kontaktu vislabāk pārtraukt, ja saproti, ka nekas vairs nebūs, prieksh kam lieku reizi sevi sāpināt? Kāda jēga zināt , ko vinjsh dara, kā vinjam iet?

bet ir kaut kāda iekšēja vēlme zināt, kā iet, ko dara, kas mainījies.

Man šķistu savādi, ja šādas vēlmes nebūtu. Ir bijušas attiecības, pieķeršanās, varbūt mīlestība. Ir grūti atlaist cilvēku vienā mirklī.
Man ir divu veidu pieredze:
1) Bija liela mīlestība, bet attiecībām nepārvarami šķēršļi. Pēc šķiršanās turpinājām sarakstīties gandrīz katru dienu, bet es jutu, ka pamazām jūku prātā. Tika uzturēta ilūzija, ka cilvēks tepat vien ir, mēs dalāmies ikdienas notikumos, viss turpinās. Bet neturpinājās. Ar laiku man sāka gandrīz fiziski sāpēt, ka nav satikšanos, pieskārienu un seksa, šīs mazās sarunas. Rīkojos labākajās sieviešu žurnālu padomu lapu tradīcijās - nobloķēju visur. Nedēļas divas staigāju kā apdullusi muša, katrā vienatnes brīdī raudāju, pēc tam pamazām atgriezos dzīvē. Uz ielas sveicināmies, mēdzam arī parunāt. Bet tobrīd kontakts bija jāpārtrauc.
***
2) Attiecības vēl sākumposmā, bet kašķējāmies. Nolēmām, ka jāšķiras. Turpinājām apmainīties īsām ziņām, pa kādai bildei no piedzīvotā. Pēc pāris mēnešiem nolēmām kopīgi doties izklaidēties, vēlu naktī sēdējām mašīnā un ilgi runājām. Nolēmām, ka īsta iemesla šķirties nebija. Attiecības atjaunojām jaunā, daudz labāķā kvalitātē, bijām kopā ilgi.

Neko labu tas nedod.. Tikai ievelk atpakaļ uz kādu brīdi tajā visā, kam jau esi tikusi pāri. Jā, gadu vai vairāk pēc šķiršanās var uzzināt kā iet vai tml, nu tāda, max reta komunikācija varbūt, bet nekādā gadījumā nevajag pielaist tuvu, uztvert kā tuvu cilvēku un dalīties nozīmīgās lietās, ir reti izņēmumi, kad tas var būt ok, bet lielākoties tikai rada nevajadzīgas domas.

Labāk jau likties mierā, man personīgi ir ļoti nepatīkami no bijušā saņemt ziņas ar šāda tipa jautājumiem...vnm izsit no sliedēm uz kādu laiku. Es varī nekad neesmu atbildējusi viņam uz šādām ziņām, godīgi pat nezinu, kam būtu jānotiek, lai es atbildētu.

viņš mani krāpa. pilnīgi vienalga kā viņam iet un ko viņš dara

Šķiršanās nav bijusi tikko, bet kaut kas ir tā kā ne līdz galam, nu tāda sajūta. Prātā paturu to, ka tāpat nekas nemainītos, ja arī zinātu, ko vairāk tagad par viņu, jo tā būtu papildus informācija, ko apstrādāt smadzenēm, bet kaut kas tirda, mēģinu saprast kāpēc.
Iespējams no jūsu pieredzēm varētu ataust gaisma un saprastu, kā rīkoties vai nerīkoties.

Grūti ieteikt, jo man nav tāda vēlme.. vismaz šobrīd nav tādu emociju un domu, kurās gribētu dalīties ar bijušo. (cerams šoreiz būšu iekopējusi īstajā tēmā) :D :D

Ir ir pareizā tēma. :D

Jēēēē!!! :D :D

Manuprāt, tas ir normāli, ka ir tāda vēlme. Šķiršanās jau neizdzēš cilvēku no atmiņas, no dzīves un visa piedzīvotā, un kādu laiku pēc attiecību beigām arī sirdī vēl kaut kas tomēr ir palicis. Bet nevajag tam padoties, tas neko nedod un neuzlabo. Nevajag rakstīt.

es kādu laiku sarakstos ar bijušo tā tīri nevainīgi, par visādām tēmām, kas nav mūsu tēma. un man tas palīdzēja tikt viņam pāri, jo ar laiku palika garlaicīgas tās sarunas :D pieklājības pēc jāpajautā, kas jauns, kaut gan man vienalga, kas viņa galā jauns. un tas man šķiet savā ziņā labi, ja būtu nogriezusi visu kā ar nazi, tad varbūt arvien uznāktu interese par viņu- diez ko viņš dara vai ir jaunas attiecības utt jautājumi piezagtos :D

Manuprāt, nav vērts, labāk skatīties talāk un uz priekšu, nekā atpakaļ.
Man personīgi ir gan tādi bijušie, kurus ir prieks redzēt, ir viegli aprunāties, bez aizvainojuma utt.
Bet ir divi, ar kuriem pat nesveicināmies, kaut gan bieži pat redzamies.
Man, cenšoties atjaunot attiecības pēc šķiršanas, nav bijusi laba pieredze.

Negribas jau padoties, labums diez vai būtu, bet gars pa vāju laikam, ja tādas domas piezogas.

Domām ir tāds nejēdzīgs niķis piezagties. Beeeeet var jau ievirzīt domas citā tēmā. :)

nerātnā, kādā tēmā domā?

Kaut vai domāt par mācībām vai darbu, vaļasprieku, kas iepriecina, papļurkstēt ar draudzenēm par meiteņu lietām - jebko, kas neskar tēmu, par ko nevēlas domāt. :)

Traucē tas, ka nav jau tā, ka 'nevēlas domāt', bet 'nevajadzētu domāt'.

Ja kaut kas dzīvē ir atgadījies, domas var pie tā ik pa laikam atgriezties. Nav jēgas sevi šaustīt par to, ka kādbrīd iedomājas ex. Tās jau tikai domas. Un domām patīk tā izdarīties. Tas ir to dabā. ;)

Aii man šitā tēma besī un ir sāpīga :D
Bet pašai interese par ex ir 0. Tukša vieta man. Nesen mani apsveica dzimšanas dienā pēc 2 gadu nerunāšanas. Man nebija vispār emociju un viss ko viņš teica man bija vienalga. Bet man arī nav nekādu silto atmiņu par viņu.

Aii man šitā tēma besī un ir sāpīga

Peekaboo1, tev besī, ka raksta, bet kas tur sāpīgs?