Atcerējos kādu gadījumu arī no savas dzīves, tas gan ir drusku citādi kā kailbildes, bet idejiski:
Bija man pusaudžu gadījumos lielā mīla ar vienu puisi. Tas puisis bija liels romantiķis un tobrīd zvērēja man mūžīgu mīlestību. Kad jau labu laiku biju kopā ar tagadējo vīru, ex. puisis man atsūtīja disku ar saviem dzejoļiem un mīlestības apliecinājumiem. Ja godīgi, dzejoļi bija skaisti un aizkustinoši, vēl jo vairāk tāpēc, ka mans tagadējais vīrs ir absolūti neromantisks un nekad man nevienu dzejoli nav veltījis un neveltīs. Tāpēc disku es paturēju un, jāatzīst, pat reizi pa reizei noklausījos.
Pārvākšanās procesā vīrs to disku atrada (domāja, ka jau sen esmu iznīcinājusi) un atzinos, ka šad tad joprojām noklausās. Viņam īsti nebija tas pieņemami (zinot diska saturu...) un lūdza man to disku iznīcināt. Es sākumā devu viņam un teicu, ja nepatīk, tad lai pats salauž un izmet, bet viņš atdeva man atpakaļ un teica, ka tas ir mans disks un viņš to neaiztiks, lai pati izlemju, ko ar to darīt, katrā ziņā viņš lūdza, lai iznīcinu.
Un, es viņu ļoti labi sapratu, jo nu, nevaru noliegt, diska saturs bija ļoti aizkustinošs un tā klausīšanās lika domāt par ex. Disku salauzu un izmetu un ne reizi neesmu nožēlojusi, jo man ir brīnišķīgas attiecības un laulība un saprotu, ka ex.attiecībām un puišiem tur nav vietas.
:-)
Viena lieta ir domas - katra mēs neviļus varam aizklīst domās par iepriekšējiem vīriešiem mūsu dzīvēs. Bet glabāt taustāmas (vizuāli skatāmas, klausāmas) atmiņas par ex.attiecībām un vīriešiem - laimīgās attiecībās/laulībā tas nav nepieciešams.