parādu neatdošana

Kad atgādinu par konkrētiem datumiem, apdomājas un sāk pārmest kapeiku p*šanu, sak, vai tad man žēl, ko es tik sīkumaina.

Nu... te jau doma pavīdēja, ka visi tie, kas atprasa SAVU (!) naudu un vēl dusmojas par to, tādi arī ir.
***
Anyway, naudu tiešām aizdodu max 4 cilvēkiem - ģimene un viena tuva draudzene, jo zinu, ka atdos 100%. Bet... kas par brīnumu, šie cilvēki man nekad neko nav prasījuši (sīkumos neskaitu, un tāpat pat visniecīgākās summas tiek atdotas, neprasot). Attiecīgi zinu, ka vnk tāda audzināšana un rakstura iezīme - nebūt parādā.

Nu vairums cilvēku ir tādi, kuriem var vienkārši pateikt: nē, neaizdošu! Un viss. Bet, kā jau augstāk minēju, ir īpaši slīpēti sociopāti, kur vieglāk ir izdomāt stabilu atrunu nekā stundām ilgi diskutēt, vai nē ir nē, vai nē ir varbūt jā, varbūt nē rīt ir jā, utt.

Priekš kam uzturēt draudzīgas attiecības ar tādu cilvēku?

A priekš kam naidoties?

Es nenaidotos, bet nevēlētos draudzēties ar cilvēku, kurš mani apmelo (saka, ka neesmu aizdevusi naudu/ir atdevis parādu) un regulāri grib izčīkstēt naudu. Tādu savās mājās neaicinātu.
Bet katram savs, tikai nebrīnos, ka tad te pilna diskusija ar to, ka parādus neatdod, ja draugus šādus izvēlas.

Ak, dies! Palasīju dažus stāstus - tiešām neizklausās, ka tur varētu aizmirst, bet drīzāk tā ir sistēma. Ja cilvēks būtu aizmirsis (jā, jā, vienalga nav smuki), tad, manuprāt, sajustu kaunu par to, ka aizmirsis un labotu kļūdu cik ātri iespējams. Turklāt, tiešām nedomāju, ka 1000 EUR aizņemšanos var viegli aizmirst, vismaz ne manā "pasaulē". Diemžēl dēļ filozofijas, ka nevajag aizdot (kas nenozīmē "atdot"), ja nevēlies zaudēt, arī starp tuviem draugiem un ģimenes locekļiem teorijā vajadzētu slēgt rakstisku aizdošanas līgumu, lai gan pietiekoši daudzi kaunētos šādi "demonstrēt" savu neuzticību (es tajā skaitā). Tiešām sanāk, ka aizdevējs, izpalīdzot, neatdošanas gadījumā, vai nu sanāk "slaucamā govs" vai "ļaundaris - atpakaļ prasītājs".
Daenerys kaimiņš man nereāli kristu uz nerviem, jo nevienam NAV jāpaskaidro, kāpēc nevari aizdot un nevienam NAV jāaizdod. Un kas par nekaunību prašņāt par personīgajām finansēm (t)?

Nu ko nozīmē "draugs"? Draugu kā tādu man vispār ir ārkārtīgi maz. Viņš nav mans draugs kā baigais draugs, bet mums vienkārši ir draudzīgas attiecības, mēs sveicināmies un neesam naidā. Es jau gadiem neaizdodu, tāpēc viņš tagad pārmeties uz manu vīrieti kā savu kreditoru. :-D
-
Par šo pašu tēmu - man ir viena draudzene, kas savukārt gan tiešām ir laba draudzene, neskatoties uz to, ka nesen iepazīta - ar to gan mums ir bezmaz vai kopīgāks budžets nekā man ar vīrieti. :-D Viena otrai visu laiku kaut ko pērkam, nesam, viena kaut ko ierauga, ko otrai varētu vajadzēt, uzreiz nopērk. Man ne ar vienu cilvēku nekad tā dzīvē nav bijis, pat ne ar mammu vai bērnības draudzenēm, ka tik perfekti pārzinām viena otras gaumi. Galvenais, ka esam pazīstamas nedaudz vairāk kā gadu. Nu lūk, mums "parāda atdošana" sākas no 20 eiro, visas mazākās summas vienkārši viena otrai uzsaucam. Bet tas tā pilnīgi organiski.

Nu Daenerys gadījums tiešām stipri īpatnējs:-D Rīgā, kur cilvēku daudz un visi kaimiņi daudzmaz sveši vai pavirši pazīstami, tādus gadījumus grūti iedomāties, kad kaut kāds kaimiņš regulāri nāktu manā personīgajā telpā, manā istabā un diedelētu, bet ticu, ka mazā miestiņā vai pilsētiņā, kur visi viens otru pazīst, tas ir iespējams, un mīlā miera labad kaimiņu ir grūti pasūtīt. Tas kaimiņš diendienā jāsatiek un kā tu šo rupji pasūtīsi:-D

Rīgā, kur cilvēku daudz un visi kaimiņi daudzmaz sveši vai pavirši pazīstami, tādus gadījumus grūti iedomāties, kad kaut kāds kaimiņš regulāri nāktu manā personīgajā telpā

Es jau minēju, ka to cilvēku pazinu sen pirms viņš kļuva par manu kaimiņu, ir kopā svētki svinēti utt., bet par draugu neuzskatu, tā ka saucu par kaimiņu.
Btw es pazīstu praktiski visus savus kaimiņus, mums maza māja.