Nekas it kā nenotika, bet pēkšņi visam pazuda jēga. Vakar bija diezgan slikta diena, ne uz ko nevarēju koncentrēties, iekšā pilnīgs tukšums. Šodien no rīta it kā bija labāk, kādu brīdi, ne pārāk ilgi. Varbūt zināt to sajūtu, kad iekšā viss sažņaudzas kamolā. Pirmo reizi dzīvē nopietni domāju par pašnāvību. Nezinu, vai es jebkad varētu būt apmierināta ar dzīvi. Man šķiet, ka atbilde ir nē, un visu šo laiku (man 26) es esmu tikai mēģinājusi ilgāk dzīvot ilūzijās, par kaut kādu ''nākotni,'' lai nebūtu jāskatās realitātei acīs. Varbūt kļūdos, jo iepriekš esmu bijusi laimīga, bet par sīkumiem, lietām, uz kurām liku daudz cerību, bet kurām ilgtermiņā bija 0 vērtības. Lielā mērā esmu vīlusies sevī. Nezinu, kādēļ rakstu šo monologu. Varbūt kādai līdzīgi?
286
