29.04.

Es jau nevienā vietā Andzeja nepārmetu, ka viņa būtu nepateicīga vai vēl nezin kāda :) Pati pirms nepilna mēneša zaudēju vecmammu, pēdējos 3 gadus esmu zaudējusi visus vecvecākus, tāpēc man tā tagad ir lielā sāpe un tajā pat laikā tāda baltā skaudība, ka nav vairs, pie kā aizbraukt, kam pazvanīt.
Lai vai kā, savulaik bija tāda draudzene, kas nu ik dienu nevietā un nelaikā zvanījās bieži vien no bezdarbības, vienmēr gan pacēlu, bet, kad jutu, ka savs laiks bija pārāk daudz jāziedo tam visam, tā arī pateicu, ka tagad līdz vakaram ir jāstrādā vai jāmācās, nav laika runāt, lai pazvana vēlāk vai rītdien. Tā vienreiz, otrreiz un ātri vien saprata, ka man starp viņas klačām un problēmām ir sava dzīve, kas jādzīvo :) tagad gan tikpat kā nekontaktējamies, bet tas jau ir citu iemeslu dēļ

Mana ome ir nedaudz līdzīga Andzejas.
Kā mana tante teica - lai jau tas cilvēks runā visu laiku vienu un to pašu. Tik krati galvu - jā, jā. Tam otram būs laba sajūta,ka tiek sadzirdēts un uzklausīts,ka var izrunāties. Nav ko aizrādīt,ka viņa neiet ārā vai nedara vēl kaut ko. Viņa tādu savu dzīvi grib un lai izbauda, nav ko jaukties un piespiest.;-)

Protams,es ļoooooooti augstu novērtēju to,ka man ir ome, jo varēja būt arī savādāk... Diemžēl abu vectēvu vairs jau kā vairākus gadus nav. Cenšos šo visu laist gar ausīm,bet dažreiz ir tiešām grūti. Tādās reizēs vnk labāk ar omi nerunāju,lai dusmu iespaidā ko nejauku nepasaku. Tiesa-bieži vien arī no sirds forši parunājamies. Laikam jau man tas viss bija mazliet pa daudz sakrājies, tāpēc kaut kur gribēju to visu izlikt. Kaut vai šeit,kur kāds sadzird. Bieži vien tas tiešām palīdz!

Beidzot uzspideja saulite (l)
Labprat palasitu kadu labu gramatu, bet nav nevienas pa rokai.. varbut varat ieteikt kadu labu e-gramatu ko noladet amazon?

Andzeja
Saprotu, besī, bet nu jāņem vērā ka viņa ir vecs cilvēks un tās ir veca cilvēka īpatnības.
Tapēc lieki nestreso un laid gar ausi, un pieņem omi tāda, kāda tā ir.
Mēs cilvēkus sākam novērtēt tikai , tad kad to vairs nav.
Es ļoti vēlētos lai mana ome būtu dzīva. Man viņa bija ļoti mīļš cilvēks un tagad tikai šad tad aizbraucu pie viņas uz kapiem. Nu jau kā 5cus gadus viņas kā nav..

Kubis atkal aizsietām acīm bliež pa pogām. :-D:-D:-D

Manai omei patīk parunāties par to,kas ir miris no viņas dzimtās puses, kā viņas draudzenēm iet ar bērniem un mazbērniem. Skatās Degpunktu,tas viņai ļoti patīk.
Patīk visādas klačas par zināmiem cilvēkiem, kas ir vēl labāks iemesls,lai atkal tālāk kkur zvanītos un atkal visu tālāk maltu. Un bieži nesadzirdēšanas dēļ vai nesaprašanas, sagroza faktus!
Kad tiek runāts,ja viņai interesanti - iesaistās un var vārīties,kad nav interesanti-tad ir īsas un strupas atbildes/piebildes. Tad es saprotu-cilvēks neklausās,jo nav stāsts ar actionu.

Man vispār telefona galvenā funkcija "zvanīt" ļoti nepatīk.

man ari! Pat ar berniem dsarua sir isaas, satiekamies var parunat! Tikai vienigais cilveks man labaka draudzene i 3 stunda runajam jo nedzivjam blakus. Tass citadi. Tacu lai es dzivotu ka an akolege ar truu rka caram sutkam? NEKAD...:-D

Arī vecāki un vecvecāki ir dažādi! Man ar manu vecmammu vienmēr ir par ko parunāt, bet ir rados viens cilvēks... Es nezinu, kā precīzāk noformulēt to, ko es par viņu domāju, bet izteikšos politkorekti: gribas, lai viņš nekad never vaļā muti. Vienkārši nevajag. Pat runājot par pilnīgi ikdienišķām lietām tur nāk ārā tādas pērles, ka uzdzen dusmas un sačakarē visu dienu.

Man vispār telefona galvenā funkcija "zvanīt" ļoti nepatīk. :D

Un vispār, kas tā par neadekvātu tieksmi gribēt runāt pa telefonu 10x dienā. Kad man ir brīvdienas vai atvaļinājums, mīļākā lieta ir uz 2-3 dienām izslēgt telefonu un ne ar vienu nekomunicēt, starp citu, tā darīju, kad dzīvoju viena. 2 dienas pilnīgs miers un klusums pašai ar sevi.

ha man tada ir jauna gados kolegite. Ie uz darbu runa pa telefonu, no darba tas pats, pusdienas ari, un darba laika pamaans vismaz 1,5 stundu ari runat...dzivo ar to telefonu un gul ari laikam. Ka tik ar kadu pa trubu paplapat, i ka neapnik?:-D:-D

justbreathe17, man arī patīk ar veciem cilvēkiem parunāt, arī ar omi reizēm, bet ja runas aiziet līdz tam cik mana mamma tāda un šitāda, cik mums viss ir slikts un kaimiņiem labs(nemaz ar nav labāk, tādi paši cilvēki vien ir), un vel daudz citi varianti kas vienkārši rada nepatiku pret cilvēku kā tādu, tad vairs negribās kontaktēties vispār. Principā, vienkārši toksisks cilvēks un nejau tik uz vecumu, bet gan vienmēr.

Ome dzīvo kopā ar mammas māsas ģimeni,kur ir divi bērni. Omei mazbērni. Tie vispār tik sasveicinās ar omi,kaut ko virspusēju parunā 3 vārdos un viss. Taču,kad ir svētki,šos divus viņa visvairāk atcerās,bet pārējos nē! Kad viņa uziet,kuri ar viņu ik pa laiciņam parunā pa telefonu,tiem sāk regulāri zvanīt un mierā neliek(t)

Protams,es esmu ļoti priecīga,ka man ir ome. Taču,ka zvana katru dienu un runā vienu un to pašu,apnīk! Es jau zinu,kāda būs atbilde uz katru manu jautājumu. Jo tā ir ikdiena!
Lai vai ko runātu,vienmēr sarunas aiziet līdz agrākajiem laikiem.
Ir bieži tā,ka es pati omei pazvanu,parunājamies,bet,kad viņa zvana dienā vairākas reizes,es taču saprotu,ka tas ir viņai aiz garlaicības.

Un vispār, kas tā par neadekvātu tieksmi gribēt runāt pa telefonu 10x dienā. Kad man ir brīvdienas vai atvaļinājums, mīļākā lieta ir uz 2-3 dienām izslēgt telefonu un ne ar vienu nekomunicēt, starp citu, tā darīju, kad dzīvoju viena. 2 dienas pilnīgs miers un klusums pašai ar sevi. (l)

Es gan saprotu Andzeju. Tas, ka tev pasē ir tādi un šādi cipari, nenozīmē, ka tu drīksti bezjēgā aizņemt otra cilvēka laiku. Labi, sazvanies 1x dienā. Bet tā - tas ir ļoti egoistiski, arī veciem cilvēkiem ir jāsaprot, ka visa pasaule viņiem nav parādā par to, ka viņi ir veci. Protams, radiem ir jāpavada laiks kopā, jāapciemo, var uzzvanīt. Bet, ja man zvanītu katru dienu, godīgi sakot, es neceltu telefonu. Man jau 1x dienā šķiet ļoti bieži. Tā ir tava problēma, ka tu negribi iet ārā, negribi lasīt žurnālus, negribi skatīties TV.

Kā es gribētu, lai man būtu kāds vecvecāks, ar kuru varētu par dajebko parunāt un vienkārši pasēdēt

Paldies, Daenerys1!

Miss Joker, ta ir ar tiem vecajiem cilvēkiem. Vieni pa daudz dara, otri pēc iespēja smazāk dara un negrib nekam citam piepūlēties. Nav mums ko savus nervus bendēt (atzīšos,tas nav viegli un ne vienmēr pašai tas sanāk!)!
Sakam savai omei - nu taču izej ārā, pastaigājies, ieelposi svaigu gaisu. Ko viņa? A man ir labi istabā - sēžu, atveru logu un esmu kā ārā. Nu bāc, šitāda domāšana un uzskati|-) Lai gan visi ārsti saka viņai,ka IR JĀSTAIGĀ,jo no nestaigāšanas pampst kājas. Nē,cilvēks nedarīs un viss. Kad aizved uz laukiem,kur var staigāt, viņa aiziet līdz dīķa malai, apsēžas un viss. Vot staigāšana!

Juhuuu, Robīte, apsveicu!(l) Lai labi valkājas jaunā apģērba kārta. ;)