Esmu augusi ar audžu tēvu, kuru uzskatīju par savas mammas vīru, bet ne par savu tēvu. Nebija nekādu pāri-darījumu vai nesaprašanās, vienkārši viens cilvēks nevar pilnībā aizstāt citu, lai liktos, ka nekas jau nav mainījies, tikai seja nomainījās.. tā nav un nekad nebūs.
Manuprāt, tās meitenes/sievietes, kuras ir augušas bez tēva, ir garā stiprākas. Iemācās pašas par sevi pastāvēt, pašas tikt ar lietām galā. Domājot par citām zināmām meitenēm, kas augušas tikai ar māti, nonāku pie secinājuma, ka bērns iespējams kaut kādā veidā cenšas aizsargāt māti, kas rada šo dzīves rūdījumu. Tā ir kaut kāda papildus atbildība. Un jebkurā gadījumā, ģimenē vienmēr kāds uzņemsies šo tēva lomas pildīšanu.
Manas attiecības, man šķiet, tas neietekmē. Es paļaujos uz savu mīļoto, un zinu, ka, ja es kritīšu, viņš mani noķers. Tā ir kaut kāda klemme galvā, kas vienkārši ir jāattaisa vaļā, lai varētu pilnībā pielaist cilvēku klāt.
Un līdz ko tas tiks izdarīts, tad arī šaubas pāries pašas par sevi un radīsies ticība vīrietī/-šos.
471
