Dzīve bez tēva.

Es nesen skatījos mammas veco fotoalbumu, kur viņai ir bildes kopā ar manu tēvu un biju pārsteigta, cik ļoti mans vīrietis ir viņam līdzīgs! :-O Lai gan man tēva izskats nemaz nebija tā iesēdies prātā...

Ja Tu saki, ka vari par sevi pastāvēt, tad kāds tam vispār sakars ar ...jebko no diskusijas tēmas? :D
Vienas pieredzes trūkums savā ziņā var būt kā cita pieredze. Bet viņa vienmēr nostrādās katram citādāk. Piemēram 2 bērni au ļoti nabadzīgā ģimenē. Izauguši abi sāk labi pelnīt. Viens tērējas uz visādām luksusa precēm utt, jo bērnībā viņam nekā nebija, otrs taupa, ko vien var sataupīt, jo zina, kā ir, kad nav. Tas pats arī ar tiem tēviem. Kaut ko jau tas ietekmēs, bet universālā iznākuma nav.
Starp citu, man arī bija patēvs, ar kuru bija vēsas attiecības, kaut kam cauri es esmu gājusi, bet absolūti nejūtu tā iespaidus savā personībā, cēloņus savām sekām es atrodu daudz kur citur. ;-)

Caloo

varaviiksne, nekā personīga, bet reizēm ir noderīgi paklusēt un palasīt.

Kurš nu būtu runājis! :D
Par tēmu - man ir ļoti bail no vīriešiem un svešu meiteņu tēviem, bet ne dēļ sava tēva vai patēva, bet citiem dzīves notikumiem. Bet augu ar patēvu. Sākums bija grūts, ne man viņš patika, ne es viņam, bet tagad uzskatu viņu par savu tēti un mīlu no visas sirds, un saprotu to kāpēc viņš mani audzināja tieši tā nevis citādāk. Un tagad viņš ir lielisks tēvs arī maniem mazajiem brāļiem un māsai. Mans puisis, kurš ir arī manas meitas tētis, ir ļoti līdzīgs manam patēvam raksturā, tomēr atradu tādu vīrieti kā mans tētis :D

Daenerys1 principā aprakstīja to kā man bija uzaugot sieviešu ģimenē - es biju ģimenes vīrietis un visi vīriešu darbi vienmēr bija jādara man. Mamma ar omi vienmēr nāca pie manis lai atvērtu burkas, nomainītu kādas detaļas, datoru tīrīšanas, salabošanas, trubu pievilkšanas, skrūvēšanas un vispār visas tehniskās lietas bija atstātas manā ziņā. Tur gan es nezinu vai pie vainas ir vienkārši tas ka mani nostādija tajā situācijā vai arī vienkārši tā tehniskā fīča ir no vectēva iedzimta rakstura īpašība, jo esot lūk izpļauta kopija.
Tagad ar vīrietis esot man ir tādas 50/50 izjūtas. Jo redzot kā viņš darbojās ar tehnikām man obligāti vajag būt klāt, visu izzināt, saprast un arī pašai pielikt savu roku. Ja man to neļauj tad gan uzspūšu lielu lūpu. :D

Daenerys1, re kā, man tieši pretēji, tā kā redzēju, ka mamma visu var izdarīt pati, pati labāk izvēlos dzīvot kā vārgā sieviete. :-D Tāpēc man kaut kā šķiet, ka nekādas precīzās likumsakarības nevar izvilkt...

Everythingisfine
Tev nav nekas jāpierāda un nav nevienam jātaisnojas. Noderīgo paņem, pārējo atmet un miers... :)

Vai ir kaut kur pieminēts, ka pilnās ğimenēs augot,nevar pastāvēt?
Kāpēc jāsāk salīdzināt? Un vispār, kas tev ir devis tiesības Zinas tante izteikties par otru cilvēku, dot vēl kaut kādu padomu par psihologu. Un vēl tagad beigās sevi paslavēt kāda es kruta, jo spriežu pēc savas pieredzes! Interesanti zināt kādas pieredzes, ja Tu neesi tam izgajusi cauri.
Ja mūs veido pieredzes, tad vai kaut kā trūkums arī nav sava veida izveidojusies pieredze?
Mēs varam diskutēt un diskutēt, bet ja godigi jau sāku neredzēt jēgu, kaut ko te pierādīt, priekš kam.

Vienmēr zina, ka izvērtēšu racionāli un lieku bez nekādiem glupiem sieviešu padomiem neieteikšu.

esmu pieradusi visu darīt pati, piemēram, nekad nepaprasīšu burku atvērt vīrietim, atradīšu veidu, kā to izdarīt pašai.

.
Nu paga, es esmu uzaugusi ar tēvu, bet dodu (manuprāt) racionālus padomus, skrūvēju, nagloju, smagumus nesu, uz skapjiem kāpju un auto dzenu uz remontu. Skrūvēšanā, naglošanā un tādās lietās, tieši otrādi, esmu daudz iemācījusies no tēva. Burku vēršanā gan, jāsaka, lielākais spečuks mūsu ģimenē ir mamma :) Viņa zin visādus trikus.
.
Tā ka jā, nenoliedzami, ģimenei ir loma mūsu personības attīstībā, bet nu nav viss tik dikti melnbalts, kā gribētos domāt. Tēvi ir dažādi, mammas ir dažādas, mammu jaunie vīri ir dažādi, apstākļi ir dažādi, spriestspēja un mugurkauls arī katram bērnam/cilvēkam ir atšķirīgs.

Es esmu augusi bez tēva, bet man nešķiet, ka tas kaut kā baigi ietekmē manu attiecību veidošanu ar vīriešiem. Agrāk jaunībā 18-20 gados es attiecību izjukšanu nenormāli smagi pārdzīvoju, mēnešiem ilgi raudāju, likās kā pasaules gals, iespējams, ka to tēva neesamība ir ietekmējusi. Manai mammai ir tāds raksturs, vai drīzāk ne raksturs, bet uzvedības stiliņš mājās, ka viņu neviens vīrietis nav spējīgs paciest (histēriķe bez iemesla), drīzāk dzīvojot tikai ar mammu, esmu iemācījusies to, kā noteikti nevajag darīt. Draugs arī nesen izmeta frāzi, ka saprotošāku cilvēku par mani viņš nav saticis. Var jau būt, ka tas viņam paspruka pēc aliņa, bet nu bez iemesla jau neteiktu. :-D
-
Es varu būt ļoti kašķīga, piekasīga un prasīga darbā, varu sakasīties ar darba devēju vai klientu, ja mani nenovērtē, bet attiecībās sevi vērtēju kā uz kompromisiem vērstu, lai gan agrāk man pašai par sevi tā nelikās. Protams, līdz robežai, bet man arī ar vīrieti ir paveicies, kurš ir patstāvīgs un izdarīgs.
-
Viena lieta gan man ir tipiska, ko ievērojis gan mans draugs, gan draudzenes - dzīvojot bez vīrieša ģimenē, pēc tam ilgu laiku dzīvojot vienai pašai, esmu pieradusi visu darīt pati, piemēram, nekad nepaprasīšu burku atvērt vīrietim, atradīšu veidu, kā to izdarīt pašai. Agrāk nekad neprasīju uznest no mašīnas smagumus, aizvest auto uz remontu vai nocelt kaut ko no skapja, jo tik tālu nemaz nedadomājos, man likās pašsaprotami to paņemt un izdarīt. Tagad mācos to palūgt izdarīt, jo tas ir tikai normāli, mani taču arī palūdz piešūt kādu pogu, utt.

Tipa sievietes, kas augušas pilnā ģimenē nespēj par sevi pastāvēt? Tam, ka sievieti ir vai nav audzinājis arī vīrietis taču nav absolūti nekāda sakara ar viņas spējām pastāvēt par sevi.
Bet loģiski, ka uztvēru pa savam! Pa kam citam gan? :D Es uz šo situāciju skatos caur savu pieredzi. |-)
Ja Tu domā par to, kā veidojusies Tava personība, drīzāk vajag domāt par tām lietām, kas Tev ir bijušas (vēsas attiecības ar patēva ģimeni), nevis tām, kuru nav (uzaudzinājis īstais tēvs). Mūs veido pieredzes, ne to trūkums.

Un cilvēkus es laižu klāt, esmu ļoti atvērta un komunikabla. :)Par nelaišanu klāt sev līdz galam bija pieminēts par vīrieti.

Es arī praktiski esmu uzaugusi bez tēva. Es agrāk domāju,ka tas neitekmē, bet zini, gadiem ejot ietekmē gan. Es ne visiem uzticos, īpaši vīriešiem, lai gan nav pamata.
Tas savā ziņā atsaucas, bet ja tu vari to visu kontrolēt, ticēt,ka viss bus labi, tad gan jau arī tā būs. Varēsi pati veidot mīlošu ģimeni, nu jau saviem bērniem un zināsi, kā tas ir,kad nav bijis tētis blakus.
Es arī ļoti gribēju kādreiz pateikt vārdu - tētis...

Un interesanti ir tas, ka Tu Zinas tante turpini nodarboties ar to pašu ar ko varaviiksne :D ;)

Paldies PerlaLaun vēl vairāk pateikšu par to, kad dod padomus un apspriež to, kas ir otra galvā.
To dara tās kurām tāda pieredze nav bijusi (secinu pēc komentāriem, kur nekas ne tika pieminēts par savu ğimenes modeli, bet uzreiz tiek izspriests pa savam un dots padoms). Vēl, jo vairāk, kad grib sniegt padomus par to, kas ir otra galvā, tad no otra cilvēka būs pretreakcija, ja ir pierasts pašam tikt ar visu galā,vai arī pajautāt tam cilvēkam, kas Tevi visu zina no A-Z. Kā vispār svešs cilvēks var par Tevi pateikt un saprast kāds tu esi, vēl pie tam, ja rakstot otrs tāpat izlasīs un sapratīs pa savam.
Otra lieta, atbildot Zinas tantei, ja tiek argumentētas manas domas, tad var arī kārtīgi pārlasīt. Jebkurā gadījumā tu parādīji, ka esi sapratusi pa savam, par ko jau tiku pieminējusi..
Kur tieši es saku, ka pie savām "problēmām" vainoju tēva neesamību? Vainot es varu sevi pašu. Kaut arī ar šādām vainošanas lietām nenodarbojos. Vienmēr izvērtēšu kāpēc tā notika un ko nākamreiz varētu darīt, lai tā nenotiktu.
Otra citātā, jā es pieminu tēva neesamību, bet to es saku pozitīvā nozīmē. Es uzskatu, ka tas ir labi, ka Tu vari par sevi pastāvēt nevis tikai paļauties uz citiem. Un tici man, mani tas ir ietekmējis vēl, jo īpaši, ja tev ir audžutēvs, kas ne pirkstiņa nav pielicis audzināšanā , atbalstīšanā un mīlestības izrādīšanā.
Vispār man sāk likties, ka varbūt jābūt pat pateicigai par to, ka man bija šāda dzīves pieredze un par to, kāda es esmu tagad. Šaubas un spriešana par dzīvi vienmēr būs, lai arī kāda tev tā pieredze ir bijusi.

Es domāju, ka nav vērts strīdēties, jo šādām problēmām sakne ir jārok dziļāk.
Ja balstās tikai uz virspusēju informāciju, tad katram tā saprašana par vienu un to pašu lieto būs galīgi atšķirīga.
Šajā diskusijā var izteikt savu pieredzi,bet otra ādā labāk neiejusties. Jo tāpat visu nezinām un nostaigāt kāda kurpēs arī nevaram.. un to arī nevajag.

Ir pilnibā normāli šaubīties par savu vīrieti un turpmāko nākotni un vai tava izveidojusies personība nevar ietekmēt attiecības.

Protams, ka normāli, bet ne jau vainot tēva neesamību pie (iespējamās) neizdošanās attiecībās vai citās dzīves jomās, pie tā, ka nelaid cilvēkus sev klāt.

ka man visu vajag sasniegt pašai, jo ja tēva nav bijis un nav bijusi tā atbalsta, tad saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi.

- un atkal - jo tēva nav bijis.
Ir jāsaprot, ka personību sastāda daudz kas vairāk, nekā tas, ka Tu nevienam neesi pateikusi "tēti" jo figūra vīrišķā Tev bija. Tas, ka Tu viņu nevarēji pieņemt, jau ir cits stāsts...

Kāpēc tu domā, ka tām kurām nav tēva nekad par to neaizdomājas, kaut arī ir pieaugušas vai jau ir sava ğimene? Tas ir pilnibā normāli, ka Tu par to arī padomā un kā mani kā personu tas ir ietekmējis.
Otro ielikto citātu izrāvi no konteksta par attiecībām ar vīrieti. Ir pilnibā normāli šaubīties par savu vīrieti un turpmāko nākotni un vai tava izveidojusies personība nevar ietekmēt attiecības. Vai arī es sevi tikai mierinu un man jau var uzstādīt diagnozi? :D

Bet tad jau nozīmē, ka visām kam nav tēva būtu jāapmeklē vismaz profilaksei psihologu.

Nē, jo ne visām ir tā -

Tēma īstenībā skumja, bet tā man jau atkal kādu laiku neliek mieru, kaut arī esmu jau pieaugusi.

arī baidos, lai pēc tam ko pati biju pieredzējusi nesāktu man traucēt. Man visu laiku ir par visu šaubas, kā būs.

Psihologs nav bubulis, pie kura iet tad, kad galvā jau dzeguzes kūko. Tas ir apmācīts speciālists, kas parāda metodes, kā sakārtot bardaku galvā, un izlemt, vai tiešām vajag baidīties un uztraukties, par lietām, par ko nu klients uztraucas. ;-)

Un psihologa palīdzībai es nekad neticēšu un neviens manu viedokli neizmainīs, ka redz, ja ir kāda problēma, kur tu arī pats varētu tikt galā, būtu uzreiz pie viņa jāskrien.

Nez kāpēc man jau bija tāda sajūta, ka kāda pieminēs psihologu :D, jo, protams, tā ir tāda tēma, kur it kā tev varētu būt kaut kas sačakarēts domāšanā un, ka var traucēt izveidot veselīgas attiecības ar cilvēkiem! Bet tad jau nozīmē, ka visām kam nav tēva būtu jāapmeklē vismaz profilaksei psihologu.
Nezinu, kur tu Zinas tante nonācu pie tāda secinājuma, ka man tā ir tik ļoti sāpīgas tēma.
Man tieši ir interese par to, kā izveidojas sievietes personība.