Dzīve bez tēva.

paulalala, protams tā nav tava atbildība, bet vai ir nepieciešams viedokli izteikt ļoti asi un skarbi vienmēr, pat ja tā ir patiesība? Vai varbūt to pašu var pateikt piezemēti, kas nerada aizskarošu gaisotni, bet tik pat ļoti pauž tavu nostāju.

paulalala, pat pieaugušajiem cilvēkiem ir sāpīgas tēmas. Tādas ir visiem. Protams jaunieši uztvers sāpīgāk, bet tas nenozīmē ka pieaugušie arī nevar tikt dziļi aizskarti kad runa iet par parastām tēmām. Tak visas tās ikdienišķās tēmas par naudām, mājām, darbiem, veselību, izskatu, utt. var būt sāpīgs jebkuram cilvēkam, kuram tajā brīdī nav pārliecība/panākumi konkrētajā laukā.

Virtuālā vidē nezinām, kas mums ir pretī, bet var padomāt, vai tieši to un tādā veidā es teiktu cilvēkam, ja viņš man tagad stāvētu pretī ar savu problēmu un aicinātu pēc padoma. Attieksme pamainītos, bieži.

Tieši tā, būtu vienkārši noklusēšana un, iespējams, aprunāšana aiz muguras, bet virtuālajā pasaulē tu esi anonīms un izteiksies pa tiešo un var teikt "skarbi", jo Tevi jau neviens nezin.

Tie, kas jau ilgu laiku uzturās šeit, pat varētu būt jau vairākus gadus-Vai nu šis forums ir jau kā savas dzīves daļiņa, virtuālā pasaule, kur tev jau ir izveidojušies "pazīstamie", līdzīgi domājošie, vai arī kā jau viena minēja savi Team. Tad tā sauktajam jauniņajam forumā var neklāties viegli. Jo, kas gan tu tāda/tāds esi, kas var pateikt pretēju viedokli kādai citai, kaut kam nepiekrist vai arī vispār tavs ieteikums ne sūda neder. Vēl pie tam notiek ļoti daudz pārsprašanas un uztveršanas personīgi, kaut arī otrs tā nav domājis.

Šim var piekrist, ja vēl kāds aktīvs tēls parādās, tad vispār, bet tie, kas ir jau ''barā'', nemana to, ka kāds parādās, tā visbiežāk sākas iesmiešanas, jo kaut kāds te maisās jums pa vidu.

man liekas pieaugušam cilvēkam jābūt kaut cik stabilam, lai netā rakstīto tik smagi nepārdzīvotu. Ja tas cilvēks tāds nav - vai tā ir mana atbildība?

Uzsver, ka esi, bet ja nu kāds cilvēks nav ''stabils''? Domāju, ka, uztaisot diskusiju, neviens nevar paredzēt, kā tā attīstīsies. Virtuālā vidē nezinām, kas mums ir pretī, bet var padomāt, vai tieši to un tādā veidā es teiktu cilvēkam, ja viņš man tagad stāvētu pretī ar savu problēmu un aicinātu pēc padoma. Attieksme pamainītos, bieži.

Miss Joker - man liekas pieaugušam cilvēkam jābūt kaut cik stabilam, lai netā rakstīto tik smagi nepārdzīvotu. Ja tas cilvēks tāds nav - vai tā ir mana atbildība? Saprastu vēl ja es spiestu pa vājiem punktiem dziļi personīgās lietās tad vēl varbūt (te atkal jautājums vai tā ir mana atbildība, ka otrs tādas lietas publicē?)
Protams, ja iet runa par pusaudžiem, padsmitniekiem, tad ok, es saprotu, ka tur tas prāts varbūt nav pietiekami nobriedis un uztver sāpīgi.

Tiešām nedomāju, ka kāds var pārdzīvot par netā rakstīto.

Ja? Es gan domāju ka cilvēki var pārdzīvot kaut vai ja runa ir par agresīviem tekstiem. Ir pat ļoti daudz tēmas kuras necenšoties būt aizvainojošas, tomēr par tādāmpaliek vienkāršijo konkrēta tipa cilvēks, konkrētā prāta stāvoklī uztvēra to tekstu negatīvi un aizvainojoši.

Hmm ieskaitījos tikai tagad topikā par "Anonimitātes nozīmi forumā" no kā arī vēl papildus rodas priekšstats.Pati neesmu tā aktīvākā lietotāja, bet šat tad palasu forumu un ja ir tāda tēma, kur es varu padalīties ar savu pieredzi vai dot padomu, ja autors to prasa, tad arī uzrakstu. Bet tagad reāli redzu, ka ir vairākums šeit personu, kas tikai rej otram virsū.
Tie, kas jau ilgu laiku uzturās šeit, pat varētu būt jau vairākus gadus-Vai nu šis forums ir jau kā savas dzīves daļiņa, virtuālā pasaule, kur tev jau ir izveidojušies "pazīstamie", līdzīgi domājošie, vai arī kā jau viena minēja savi Team. Tad tā sauktajam jauniņajam forumā var neklāties viegli. Jo, kas gan tu tāda/tāds esi, kas var pateikt pretēju viedokli kādai citai, kaut kam nepiekrist vai arī vispār tavs ieteikums ne sūda neder. Vēl pie tam notiek ļoti daudz pārsprašanas un uztveršanas personīgi, kaut arī otrs tā nav domājis. Vai arī otrādāk kā manā gadījumā, kur personiski neuztvēru, bet vienkārši nepiekritu tam, kas vēl pie tam tika attiecināts par mani pašu. Neviens nezina līdz galam kāds ir otrs cilvēks.
Varbūt jāuztver viss vieglāk, būs, protams" provocētāji un rējēji virsū, bet mēs varam pašas izvēlēties pie kādas kategorijas piederēt. Negaidu nekādas piekrišanas tam ko es tagad uzrakstīju, tikai manas domas. Izvēlaties jau pašas uzriet vai iztirzāt utt. Man dzīve šobrīd ir pārāk interesanta, lai es uztrauktos par to, kas notiek i-netā.

paulalala, īsti nezinu. Lasot, man tā likās pēc citām diskusijām, ka varētu būt salīdzinoši maz, tāpēc tāds kontrastains tas rakstītais (ne jau pareizi/nepareizi kategorijās, bet azarta līmenī, kā). Var ņemt pie sirds, var, var, man tā kādreiz ir gadījies. :D

Duuja - par cik jaunām meitenēm tu domā, ka mēs "smejamies"? Ja par padsmitnieci, tad es centīšos godīgi izstāties. Tiešām nedomāju, ka kāds var pārdzīvot par netā rakstīto.

Caloo, neesmu, es te vispār nekomentēju, uzskatīju to par iemeslu sākt.

Duujaa, tak ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Tu esi varavīknes otrs konts. :D Liecies mierā... :D:D

Piemetīšu arī es te.
Esmu team varaviiksne, viņa pateica savas pieredzes atklāsmes par tēmu, nekā nepareiza, jūs pārprasti uztverat izvelkot vienu teikumu, ne normāli visu, ko pat precizējusi. Viņa ar autori pareizi vien dara, ka neturpina nejēgā to šeit, jo, tā saukto kašķi, kurbulēja vispār citi indivīdi, esošo antipātiju dēļ, lai turpinātu atrasties smilšu kastē un smietos par, pieņemu, jaunākām meitenēm. Tāpat citās diskusijās lielākajā daļā gadījumu to komentāru nevajadzētu šeit patiešām būt. Uzraksta, ka vajag klusēt, turpina tarkšķēt ne pa tēmu un atrodas gudras līdzskrējējas. Arī par Štanku kāda reakcija, nu labi, viņš ne pa ķeksi liek daudz ko nesaistīti ar tēmu, bet nekas tāds te nebija, ja nu vienīgi no uzjundītāju puses.

Vispār jau ir labi,ka tēvs,patēvs iemāca nevis skrūvēt un zāģēt,bet paļauties vīriešu dzimumam,ticēt vīrietim kā tādam,mīlēt vīrieti,cienīt to un zināt,ka viņš vienmēr palīdzēs.Tēva mīlestība pret meitu un meitas mīlestība pret tēvu iemāca to,kā ticēt savam vīrietim un vienkārši viņu mīlēt nevis audzināt un mainīt.

Mīlas balodīši...

Oo, Paula ir kaut kur man mīlestībā atzinusies?:-O Kā es varēju kko tik svarīgu palaist garām? :D:D

Man teorētiski ir tēvs. Tikai 22 gadus nelikās ne zinis par mani. Tad laikam pieauga un nu jau divus gadus cenšas būt par labu tēvu, visu nožēlo, neskaitāmas reizes ir atvainojies, pat krītot ceļos. Redzu, ka tiešām nožēlo, arī es pati mazāka būdama nevēlējos viņu blakus, tāpēc nevaru vainot tikai viņu vienu. Tagad mums ir labas attiecības, ne gluži tēva-meitas, bet tā kā labiem draugiem, kuri pa reizei sazvanas, satiekas, iedzer, papļāpā. Saucu gan viņu vārdā, uz ko viņš neiebilst. Kā pats ir teicis, viņš vēl jūtas jauns un patīk ar mana vecuma draugiem ietusēt, tāpēc viņam pat patīk tas, ka saucu viņu vārdā.
Dzīvē mums ir gājis visādi, bet cenšamies laboties. :)

Mīlas balodīši, sadūdojušies pēc ieņirgšanas materiāla, no manis un autores te nebūs nekāda kašķa turpinājuma. :) Varat turpināt ne pa tēmu dūdot. ;)

Es nesaprotu kāpēc te tik daudzi tā pūlas, lai noliegtu vispārējus faktus.
Nav tēvs vai māte vai abi ir slikti! Tas ietekmē cilvēku mūža garumā un it īpaši tas attiecas uz spēju veidot attiecības.
Bet tas arī nenozīmē, ka tas ir neiespējami.
Diemžēl ir tāda klasiska problēma... Nezināt, ko dzīvē grib..
Un tā manā skatijumā ir daudz lielāka problēma, jo tad ne pieredze vai tās trūkums nelīdz...

nu jā, diez vai tikšu pārsteigta ar to, ka turpinājuma nebūs :D

nejau, ka no slikta prāta būtu teikts, bet vnk tizls.

Tā sasmējos! :D
Ar interesi gaidu turpinājumu... :D

Netaisi galvā lielākas problēmas nekā ir, tas ne pie kā labāka nenovedīs, tiešām. Ja esi laimīga savās attiecībās, labi, ja nē, meklē cita tipa cilvēku un dzīvo nost"

sanāk, ka saprast sevi un to kas dzīvē notiek ir lieka smadzeņu čakarēšana.