Tēma īstenībā skumja, bet tā man jau atkal kādu laiku neliek mieru, kaut arī esmu jau pieaugusi.
Esmu visu dzīvi augusi bez tēva, viņš nomira kad biju tikai pāris mēnešus veca. Tāpēc neko, protams, par viņu neatceros un cik zinu tikai to ko mamma par viņu stāstīja.
Tālāk mammai bija 2 attiecības, kur bija kopdzīve. Pirmais, kad man bija kādi 4 gadiņi. Atceros to, ka nekādu mīlestību no tā vīrieša puses nesaņēmu, tikai atceros, ka mammai bija kaut kāds vīrietis blakus un viss. Pēc tam kad man bija 6 gadi. Mamma iepazinās ar otru vīrieti. Tiku atvesta uz personīgo māju, kur dzīvoja viņš ar savu vēl mammu, tēvu, brāli. Tādas kā siltas ğimeniskas attiecības nebija, bija ļoti daudz nepatīkamu lietu pateikts un izdarīts no viņa un viņa ğimenes puses, bet beigās tāpat mammai viņš ir blakus nu jau Gandrīz 20 gadus. Tā arī līdz šai dienai es nezinu ko nozīmē tēva mīlestība, neesmu nevienu reizi teikusi "tēti", nezinu ko tas nozīmē. Un viņš arī ne to labāko, piemēru bija rādījis kā izturēties pret savu sievieti.
Jautājums būs par to vai tas var ietekmēt manas attiecības ar manu topošo vīru un vai tas, ka sieviete izaug bez tēva ietekmē viņu kā personību?
Gribētos, lai vēl kāda padalītos ar savām domām, piemēriem.
471
