Dzīve bez tēva.

Everythingisfine,piebildīšu savu pieredzi kontrastam.
Man modelis bija tāds, ka vecāku audzināšanas pozīcija bija vienota, bet ne vienāda. Tētis vairāk brāli audzināja, mamma mani. Tētim lauzās ārā tas, ka īsti bārties uz mani viņam ir grūti :D Vienmēr viņš bija plecs uz kura var ērti pakarāties :D
tā kā daļēji varētu piekrist, ka tās, kuras ir augušas bez tēva kkādā ziņā stiprākas - vienītī var labāk risināt problēmas. Es arī labi spēju risināt savas lietas, bet tuviniekos meklēju atbalstu.
Kad slimoju, gaidu, ka mani vismaz nedaudz apčubinās, ja ir uz sirds gaidu, ka uzklausīs utml. Protams, izvērtējot vai otram ir iespēja to darīt.
Vienai lietai rakstītajā arī nepiekrītu - ka tās, kuras augušas bez tēva mazāk pacietīs no otra. Varbūt tavā gadījumā tā ir, jo tu vnk pārtrauc piesaisti, vari "iztikt". Bet nereti tomēr ir otrādi. Ja nav bijis labs piemērs, tad attiecībās var gadīties veidot to pašu līmeni kas ir redzēts. Sevišķi tas attiecināms uz pirmajām attiecībām. Ja cilvēks izdara secinājumus, nākamajās to līmeni var celt.
Bet.. jāpiebilst, ka svarīgas ir arī tavas attiecības ar māti (tieši attiecībās ar vīriešiem). Grozi kā gribi, māte ir pirmā attiecību pieredze jebkura cilvēka dzīvē. Tā nav, ka savā partnerī meklējam tikai tās labās lietas kas ir pretējā dzimuma vecākam!! Piemēram, es labi saprotu, ka man patīk vīrieši kas ir loģiski, strukturizēti, drusku stingri un mazliet pārgudri :D jo man mamma tāda ir :D kā reiz viņa man mācīja, ka reizēm konstruktīva kritika ir labāka par komplimentu :)

Ha ha, ilgi Varaviiksne cietās un beigās nenoturējās.
Par ko vispār sliktu teikt? Vai, tad uztaisot šādu tēmu, kur vēl personiski padalies savā pieredzē es kādu izaicinu sliktu teikt, kas būtu adresēts man?
Vai tik mēs galīgi dāmas nebraucam tagad auzās un jau nesākam ķerties pie personiskiem apvainojiem un vēl otra cilvēka izvērtēšanā. Ziniet, nākamreiz 5 reizes ir jāpadomā vai taisīt diskusiju.

Ha ha, ilgi Varaviiksne cietās un beigās nenoturējās.

Es vispār te nebiju, tavai zināšanai. Ne visi te sēž 24/7 un seko katram komentam, lai nepalaistu garām, kur vien attriekt kaut ko pretī tām, kuras skatās un šo racionālāk, vēsāk, liekot kopā lielāku kontekstu, ne vienu aspektu, kas nenorāda uz to, kāda ir tava būtība un ķidājot un meklējot, o jā, tur varētu būt tev tas, tad jau man ar.
Par ko tu vispār runā pēdējā komentā? Es tev parādīju tevis pašas izteikumus, kur arī viss ir ļoti labi redzams izteikumos ar piemēriem - kam būs prāts, tas redz, ja izsakāmies tavā stilā. Tas, ko tev meitenes teica, bet tu meties kaut kādā uzbrukumā. Un jā, tad varēji netaisīt diskusiju publiski, kur ciniski iesmiet bezsakarā par citām lietotājām. Tiešām pati neredzi, ko dari?

Man nav pašai tādas pieredzes-uzaugt bez tēva. Bet viedoklis ir. :-D
---
Es sliecos piekrist viedoklim, ka sievietes, kam bērnībā nav bijis tēva, tomēr ir patstāvīgākas, stiprākas. Es spriežu pēc sevis-mani tētis vienmēr ir lutinājis, saudzējis un ļoti mīlējis. Ja pret brāli viņš vienmēr bija stingrs un prasīgs, tad mani un māsu nēsāja uz rokām-gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.
--
Vienmēr esmu zinājusi ka, ja kaut ko nevarēšu, netikšu galā, atnāks tētis un visus atrisinās. Pat vēl tagad, kad man tūlīt 30 gadu, esmu precējusies, savā dzīvē, manī vēl ir tā sajūta, ka ir tētis, kurš visu var un, ja vajadzēs, izglābs mani. Arī no vīra nācies dzirdēt, ka esmu papucīša meitiņa-ne īpaši pozitīvā nozīmē. Iespējams, ka tagad šo sajūtu daļēji reducēju uz savu vīru.
---
Ar to visu gribēju pateikt, ka es savā dzīvē esmu ļāvusies straumei, laikam tā pa īstam nekad neesmu centusies, esmu neizlēmīga, arī nepastāvīga savās domās. Protams, es nesūdzos un esmu no sirds pateicīga, ka man ir tāds tētis, bet tomēr domāju, ka ietekmi uz manu dzīvi tas ir atstājis.
Tāpat domāju, ka arī tad, ja bērnība ir bez tēva, tas atstāj ietekmi. Un tomēr piekritīšu, ka, ja tas nedod nekādu labumu, pagātnē urķēties nevajag.

Izlasīju visu tēmu un nekādīgi nevaru saprast, par ko tādi uzbraucieni varaviiksnei! Cilvēks nevienā vietā nepateica neko sliktu, bet tieši otrādi, centās kaut ko ieteikt. Principā, piekrītu viņas viedoklim, ka vienkārši jādzīvo sava dzīve un jāpieņem lietas tādas, kādas viņas ir, mazāk jāsalīdzina sevi ar apkārtējiem, jo katram savs liktenis, savas problēmas. Ja galīgi nesanāk un tēma ir sāpīga, tad varbūt tiešām ir vērts doties pie attiecīgā speciālista.
.
Esmu augusi bez tēva, neatceros pat viņa vārdu un nezinu kā viņš izskatās, bet manā dzīvē viss ir labi, nekad baigi nestresoju pat tēva neesamību un vēl joprojām pilnīgi tas neuztrauc. Tagad attiecībās neesmu, bet nekad nebija problēmu tās izveidot. Esmu atvērta, komunikabla un pozitīvi noskaņota, bet man ir diezgan spēcīgs raksturs, ko ne visi var paciest. :-D

marissa, nekur nav teikts, ka tu tāda nebūtu, ja tēva nebūtu tavā dzīvē. Tikai tēva vietā būtu n-tie puiši, kuri skrietu tev palīgā un izdabātu pie pirmā svilpiena. Ir tādas sievietes un nez vai tēvi par tādām viņas izaudzina, vai vnk viņš ir tikai instruments tādas sievietes tuvumā...

Vai, tad uztaisot šādu tēmu, kur vēl personiski padalies savā pieredzē es kādu izaicinu sliktu teikt, kas būtu adresēts man?

Ja kāda gribētu arī teikt, viņa to darītu, bet tavā diskusijā tā pat nav bijis, jo domājams, katram ir bijis kaut kas, par ko pārdzīvot. Kas tik šeit vispārībā nav redzēts, bet ne konkrēti tavā tēmā tagad, vispār! Jautājums ir tikai par to, kāda ir tava attieksme pret to.

Vai tik mēs galīgi dāmas nebraucam tagad auzās un jau nesākam ķerties pie personiskiem apvainojumiem un vēl otra cilvēka izvērtēšanā.

Katrā diskusijā runā par konkrētām lietām, pēc rakstītā var spriest arī par cilvēku daudz ko, neviena te nerakstīja ''memmes meitiņa'' vai ko un ja tu šeit saskati apvainojumus no meitenēm, kuras tev min citu pieredzi, kas tev vienkārši nepatīk un rada antipātijas, tad tava sāpe ir daudz, daudz lielāka, jo tām neredzi cauri.
*
Paldies meitenes, citādi domāju, ka es galīgi kaut ko esmu pāri nodarījusi, kaut gribēju labu, lai neplēš un neaudzina lielāku to sāpi, ja jau tas aktuāls joprojām.

Everythingisfine, Tu uzver, ka citām lietotājam nav tiesības izteikt savus spriedumus un secinājumus par tevis rakstīto, vēl jo vairāk, ja pašām nav tāda pieredze kā tev. No tava rakstītā tomēr daudz ko var izsecināt un arī es dažas lietas komentēšu. Vari neatbildēt uz šiem komentāriem, negaidu to.

Man diemžēl šo pieredzi un priekštatu parādīja svešs cilvēks, kam es neskaitos nekas un tāpat arī viņš man. Kas ir labāk augt vispār bez tēva vai, lai ir vienalga kas, bet lai tikai viņš ir.?

Un tici man, mani tas ir ietekmējis vēl, jo īpaši, ja tev ir audžutēvs, kas ne pirkstiņa nav pielicis audzināšanā , atbalstīšanā un mīlestības izrādīšanā.

Ļoti žēl, ka Tev ir šāda pieredze ar audžutēvu (un gan jau tāda ir daudzām meitenēm), bet uzskatu, ka lielu atbildību par tavām un patēva attiecībām bija jāuzņemas tavai mammai. Viņai bija jābūt kā tiltam starp jums abiem, jābūt vidutājam, sarunu vedējam. Tāpat gribas retoriski vaicāt kāda bija tava attieksme pret patēvu, vai tu pati centies ar viņu atrast kopīgu valodu, vai tomēr nē?! Zinu, ka daudzas meitenes nevar un negrib pieņemt savus patēvus, kas arī lielākajā daļā gadījumu ir iemesls sliktām attiecībām.

Un psihologa palīdzībai es nekad neticēšu un neviens manu viedokli neizmainīs, ka redz, ja ir kāda problēma, kur tu arī pats varētu tikt galā, būtu uzreiz pie viņa jāskrien.

Taisnība, ka Tu noteikti varētu/ varēsi pati tikt galā ar problēmu, bet psihologs vai jebkurš cilvēks no malas tev uz šo lietu liks paskatīties no cita skatu punkta un varbūt atklāsi kādu aspektu visā, par ko pirms tam neiedomājies.

Man pat tetovējums ir ar karotāju- grieķu dieviete Atēna , laikam jau arī sevi tā dzīvē pasniedzu, ka man visu vajag sasniegt pašai, jo ja tēva nav bijis un nav bijusi tā atbalsta, tad saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi.

Lasot šo, gribas jautāt vai tu savu mammu neuzskati par pietiekami stipru un vai neredzi/ neredzēji viņā to balstu, sargātāju?! Pēc tava rakstītā var tomēr just, ka lielāka sāpe ir nevis par tēva trūkumu, bet par to, ka tava mamma nav tev nodrošinājusi tādu bērnību, kādu Tu vēlējies.

Man arī tādas pašas domas par precēšanos bija. Būtībā mūsu topošajiem vīriem būs jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem.

Pacietīgam un saprotošam pret ko?! Pret to, ka tu esi karotāja - grieķu dieviete Atēna un tu pati visu zini, vari un māki izdarīt labāk?! Piedod, bet ar šādu attieksmi (lasi, sevis žēlošanu un vienlaicīgi idealizēšanu, cik tu laba esi izaugusi bez tēva) Tev noteikti viegli nebūs.

Vispār man sāk likties, ka varbūt jābūt pat pateicigai par to, ka man bija šāda dzīves pieredze un par to, kāda es esmu tagad.

Man šķiet, ka pieredzei un dzīves grūtībām mēs varam pateikties tad, ja tās mums ir devušas ko vērtīgu un tādā veidā mēs kaut ko iemācāmies, kļūstam labāki. Ne lai savas bailes attaisnotu.

Kāpēc man jāpieņem viņu viedoklis, kas ir saistībā ar mani, ja es tam nepiekrītu!?

Šis man lika vienkārši pasmaidīt. Nav jāpiekrīt, bet nevajag tāpēc visus pretējos viedokļus atzīt par nederīgiem un sliktiem.
-
Galu galā, Tu pati šo diskusiju uzsāki ar vārdiem

Jautājums būs par to vai tas var ietekmēt manas attiecības ar manu topošo vīru

! Tātad, pavisam konkrēts jautājums tieši par tevi!

Jā pažēlosim nabaga varaviiksni. Es taču tādus uzbraucienus rakstīju viņai. Kā es vispār tagad pa ielu varēšu staigāt.Un vēl ar visu manu sāpi, jo es taču visur rakstīju cik ļoti man sāp un, ka dzīvot arī vairs normāli nevaru. Vai vēl ir kādai kāds padoms man?
Ja nē, tad labprāt turpinātu lasīt citu meiteņu pieredzes, paldies.

Nu redz Ledussirds pat puslapu man veltīja. Kā jau tieši es prasīju, paldies Tev liels, tagad beidzot varu uz sevis no malas paskatīties un vispār saprast dzīvi kā tādu. Pat nezinu ko es būtu darījusi. Lai slava šim forumam. Āmen.

Es domāju, ka arī mazbērniem noteikti ieteikšu šeit rakstīt savas sāpes.

Jā pažēlosim nabaga varaviiksni. Es taču tādus uzbraucienus rakstīju viņai. Kā es vispār tagad pa ielu varēšu staigāt.Un vēl ar visu manu sāpi, jo es taču visur rakstīju cik ļoti man sāp un, ka dzīvot arī vairs normāli nevaru. Vai vēl ir kādai kāds padoms man?

Nu redz Ledussirds pat puslapu man veltīja. Kā jau tieši es prasīju, paldies Tev liels, tagad beidzot varu uz sevis no malas paskatīties un vispār saprast dzīvi kā tādu. Pat nezinu ko es būtu darījusi. Lai slava šim forumam. Āmen.

Es domāju, ka arī mazbērniem noteikti ieteikšu šeit rakstīt savas sāpes.

Ak, tevi vajadzēja žēlot tikai un likt + katram tavam vārdam. Paskaties, kā tu personīgi pati uztver, kādi tev ir nenormāli demonstratīvi izteikumi!, pārlasi vēlāk vakarā, varbūt saskatīsi reāli rakstīto. :-)

Es savu tēvu nepazīstu vēljoprojām, nekad neesmu ar viņu kontakstējusies un no mātes attiecībām ar tagadējo vīrieti arī man pusaudžu gados radīja priekšstatu kādām nevajag būt attiecībām. Bet es uzskatu, ka tas mani ir padarījis tikai par stiprāku personību, jo es zinu, kā nevajag būt un man ir iespēja darīt visu, lai manās attiecībās tā nav. Skaties uz to no tāda skatījuma, nevis, ka Tev tas traucēs!

Nu bet tieši tā, žēlojiet un Vēlreiz žēlojiet un liekiet netikai plus zīmi, bet arī zvaigznītes velciet.

Ja kāda vēl vēlas palīdzēt, tad var man droši pa pastu kaut ko atsūtīt,ja kas dzīvoju Londonā, tāpēc pasta izmaksas būs nedaudz lielākas.

Esmu augusi bez tēva. Tēvam par manu eksistenci ir nospļauties, lai gan dzīvojam vienā pilsētā. Pēdējo reizi ar viņu kontaktējos pirms gadiem 19/20. Zinu kā viņš izskatās, esmu citreiz redzējusi pilsētā, bet eju garām kā tukšai vietai, jo viņš pat nezina, ka es esmu es. Viņam ir vecāks bērns no citas sievietes, un citreiz domāju kādēļ tieši to bērnu viņš atzīst, bet mani nē. Nezinu cik lielā mērā mani tas ir iespaidojis, tikai zinu to, ka lai kas dzīvē arī nenotiktu, mans bērns savu tēvu satiks. Kaut vai retāk, bet satiks, pat ja man nāktos tēvu piespiest.

Ievelc dziļi elpu un izpūt gaisu, Everythingisnotfine. :-)

Klausies dārgā Varaviiksne, ja vēlies ar mani sameklēt kašķi, tad laipni lūgta personiski man uzrakstīt vēstulē un mēs varam padiskutēt. Jau tā tu pirmā sāki bojāt manu diskusiju ar saviem komentāriem par to, kas vispār netika prasīts. Uz kā fona tu tagad vēlies paspīdēt? Gaidu atbildi vēstulē.

Ja pašlaik neredzi, ko es ''bojāju'', tad gan jau kādreiz sapratīsi, ko mēs tur rakstījām, bet tagad neko, man nav ko ar tevi diskutēt tur.

Izlasīju visu diskusiju, un arī vēlējos izteikt atbalstu varaviiksnei :-D Negribu šo kašķi turpināt, bet sākumā pat nesapratu, par ko vispār cepiens, jo šķiet viņa šeit pamatīgi pārprasta. Bet nu, man šķiet, tas varaviiksnes ekspresīvais izteiksmes veids pamudināja autori ņemt to visu pie sirds :-)