Dzīve bez tēva.

Tajā pat laikā caloo, izsakies par sieviešu lietām, veselību, ķermeni utt., šķērmi metas tad varbūt kādai, bet savus ''kodeksa pārkāpumus'' jau neredz. :-)
Un Everythingisfine, tur nekas nebija slikti domāts, pārlasi, sanāca piecūkot nedaudz diskusiju. :-)

Man taču vienalga par dalīšanos pieredzē, bet es par to, ka jāfiltrē informācija, palasot kā citiem, nevar ņemt par patiesību sev (ne tieši tev, jebkuram, kam kas līdzīgs).

Ja taisa diskusiju, tad uztrauc un grib dzirdēt kaut ko, es pateicu, kas var palīdzēt.

Tad man ir jautājums ko Tu šeit dari, jo Tevis dotie piedod, "padomi" arī nav noderīgi.
Būtībā uzbrauci visām meitenēm, kas šeit par sevi uzrakstīja.

Tad man ir jautājums ko Tu šeit dari, jo Tevis dotie piedod, "padomi" arī nav noderīgi.

Kāpēc gan, es to domāju, lai tu izlasot, ka kāda teiktu ''nu grūti, grūti, drausmas tas ir'' nesadomātos un pašai emocionāli sliktāk no tā nepaliek.

Būtībā uzbrauci visām meitenēm, kas šeit par sevi uzrakstīja.

Absolūti ne. Katram ir sava pieredze un viss, personīga pieredze, kas nav pilnīgi vienāda ar kāda cita.

Es ieteiktu vairāk skatīties uz sevi un godīgi atbildēt uz jautājumiem, kādas attiecības vēlies, kādu otru cilvēku gribi sev blakus, ko sagaidi, ko pati vēlies dot... abstrahējoties no jau piedzīvotā.

Salomē pateica to pašu, kur tur uzbrauciens?

Salomē, bet redzi tomēr tas ietekmē, kaut vai par to precēšanos. Man arī tādas pašas domas par precēšanos bija. Būtībā mūsu topošajiem vīriem būs jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem.

Esmu augusi ar audžu tēvu, kuru uzskatīju par savas mammas vīru, bet ne par savu tēvu. Nebija nekādu pāri-darījumu vai nesaprašanās, vienkārši viens cilvēks nevar pilnībā aizstāt citu, lai liktos, ka nekas jau nav mainījies, tikai seja nomainījās.. tā nav un nekad nebūs.
Manuprāt, tās meitenes/sievietes, kuras ir augušas bez tēva, ir garā stiprākas. Iemācās pašas par sevi pastāvēt, pašas tikt ar lietām galā. Domājot par citām zināmām meitenēm, kas augušas tikai ar māti, nonāku pie secinājuma, ka bērns iespējams kaut kādā veidā cenšas aizsargāt māti, kas rada šo dzīves rūdījumu. Tā ir kaut kāda papildus atbildība. Un jebkurā gadījumā, ģimenē vienmēr kāds uzņemsies šo tēva lomas pildīšanu.
Manas attiecības, man šķiet, tas neietekmē. Es paļaujos uz savu mīļoto, un zinu, ka, ja es kritīšu, viņš mani noķers. Tā ir kaut kāda klemme galvā, kas vienkārši ir jāattaisa vaļā, lai varētu pilnībā pielaist cilvēku klāt.
Un līdz ko tas tiks izdarīts, tad arī šaubas pāries pašas par sevi un radīsies ticība vīrietī/-šos.

Varaviiksne Tu tiešām vēlies turpināt un vēl salīdzināt, kura kādus padomus dod?
Ja gribas par sevi un saviem padomiem parunāt, tad var izveidot savu diskusiju.
Jo par Tevi un tavu pieredzi ğimenē un tavam domām, kā ir augt bez tēva nekur nemanīju.

Everythingisfine, es izstājos, jo tev tā ir sāpīga tēma joprojām, ja nesaskati, ka es nesalīdzinu padomus, bet pasaku, ka cita uzraksta to pašu, bet man tu meties virsū. Manus secinājumus par tēmu izlasīt var sākumā. ;-)

PerLala
Pilnibā piekrītu, kur saki par mammu. Par cik viņa ir vienīgā, tad Jā tās saites ar mammu ir daudz spēcīgākas un tiešām gribas aizstāvēt, palīdzēt, dažreiz pat pārāk daudz.
Un Jā garā stiprāks arī esi un neļausi, lai, piemēram, kā tavs vīrietis Tevi pazemotu un Tu turpinātu šādās attiecībās eksistēt.

Varaviiksne un atkal tu parādi, ka esi pati personīgi pie manis pieķērusies nevis tēmas kā tādas. Ja nebūs atkal padomi par to, kas ir manā galvā, bet par tēmu, tad vari rakstīt, ja nē, lai jauka diena.

Everythingisfine
Un varu arī pastāstīt par sevi - esmu izaugusi par karotāju. Es nesu uz pleciem visas iespējamās problēmas, kas lielākoties mani nesaista personīgi. Bet vienkārši esmu tas "vilcējs", uz kuru cilvēki paļaujas, jo pati sevi esmu tā nostādījusi citu acīs.
Tāpēc attiecībās es mācos būt tas vājais dzimums, lai vīrietis ir tas stiprais. Man personīgi arī tas ļoti palīdz...

Zini, es savā ziņā piekrītu varaviiksnei. Nav nekādas jēgas no tā, ka baksties pa pagātni vai mēģini izdomāt, kā būtu, ja būtu. Ir tikai tā, kā ir un ne citādi. Un Tu neizdomāsi sev vīrieti atkarībā no bērnu dienu pieredzes. Viss, kam saprašana, tas Tevi ir ietekmējis, vai nav, ir vajadzīga - ja attiecībās Tev radīsies kādas problēmas. Tad Tu varēsi apsēsties, padomāt, un ņemt vērā, ka kaut kur šis fakts varētu būt Tevi ietekmējis un varbūt tā, ar pašanalīzi novērsīsies kāds lieks konflikts.
Bet ja sāpe ir tik liela un mokoša, pāris sesijas pie psihologa (jā, pie speciālista!) palīdzēs akmeni no sirds novelt.

PerlaLa te mums tiešām ir līdzīgi, jo pārējie arī pie manis nāk ar padomiem, Vienmēr zina, ka izvērtēšu racionāli un lieku bez nekādiem glupiem sieviešu padomiem neieteikšu. Man pat tetovējums ir ar karotāju- grieķu dieviete Atēna :D, laikam jau arī sevi tā dzīvē pasniedzu, ka man visu vajag sasniegt pašai, jo ja tēva nav bijis un nav bijusi tā atbalsta, tad saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi.

Nez kāpēc man jau bija tāda sajūta, ka kāda pieminēs psihologu :D, jo, protams, tā ir tāda tēma, kur it kā tev varētu būt kaut kas sačakarēts domāšanā un, ka var traucēt izveidot veselīgas attiecības ar cilvēkiem! Bet tad jau nozīmē, ka visām kam nav tēva būtu jāapmeklē vismaz profilaksei psihologu.
Nezinu, kur tu Zinas tante nonācu pie tāda secinājuma, ka man tā ir tik ļoti sāpīgas tēma.
Man tieši ir interese par to, kā izveidojas sievietes personība.

Un psihologa palīdzībai es nekad neticēšu un neviens manu viedokli neizmainīs, ka redz, ja ir kāda problēma, kur tu arī pats varētu tikt galā, būtu uzreiz pie viņa jāskrien.

Bet tad jau nozīmē, ka visām kam nav tēva būtu jāapmeklē vismaz profilaksei psihologu.

Nē, jo ne visām ir tā -

Tēma īstenībā skumja, bet tā man jau atkal kādu laiku neliek mieru, kaut arī esmu jau pieaugusi.

arī baidos, lai pēc tam ko pati biju pieredzējusi nesāktu man traucēt. Man visu laiku ir par visu šaubas, kā būs.

Psihologs nav bubulis, pie kura iet tad, kad galvā jau dzeguzes kūko. Tas ir apmācīts speciālists, kas parāda metodes, kā sakārtot bardaku galvā, un izlemt, vai tiešām vajag baidīties un uztraukties, par lietām, par ko nu klients uztraucas. ;-)

Kāpēc tu domā, ka tām kurām nav tēva nekad par to neaizdomājas, kaut arī ir pieaugušas vai jau ir sava ğimene? Tas ir pilnibā normāli, ka Tu par to arī padomā un kā mani kā personu tas ir ietekmējis.
Otro ielikto citātu izrāvi no konteksta par attiecībām ar vīrieti. Ir pilnibā normāli šaubīties par savu vīrieti un turpmāko nākotni un vai tava izveidojusies personība nevar ietekmēt attiecības. Vai arī es sevi tikai mierinu un man jau var uzstādīt diagnozi? :D

Ir pilnibā normāli šaubīties par savu vīrieti un turpmāko nākotni un vai tava izveidojusies personība nevar ietekmēt attiecības.

Protams, ka normāli, bet ne jau vainot tēva neesamību pie (iespējamās) neizdošanās attiecībās vai citās dzīves jomās, pie tā, ka nelaid cilvēkus sev klāt.

ka man visu vajag sasniegt pašai, jo ja tēva nav bijis un nav bijusi tā atbalsta, tad saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi.

- un atkal - jo tēva nav bijis.
Ir jāsaprot, ka personību sastāda daudz kas vairāk, nekā tas, ka Tu nevienam neesi pateikusi "tēti" jo figūra vīrišķā Tev bija. Tas, ka Tu viņu nevarēji pieņemt, jau ir cits stāsts...

Es domāju, ka nav vērts strīdēties, jo šādām problēmām sakne ir jārok dziļāk.
Ja balstās tikai uz virspusēju informāciju, tad katram tā saprašana par vienu un to pašu lieto būs galīgi atšķirīga.
Šajā diskusijā var izteikt savu pieredzi,bet otra ādā labāk neiejusties. Jo tāpat visu nezinām un nostaigāt kāda kurpēs arī nevaram.. un to arī nevajag.

Paldies PerlaLaun vēl vairāk pateikšu par to, kad dod padomus un apspriež to, kas ir otra galvā.
To dara tās kurām tāda pieredze nav bijusi (secinu pēc komentāriem, kur nekas ne tika pieminēts par savu ğimenes modeli, bet uzreiz tiek izspriests pa savam un dots padoms). Vēl, jo vairāk, kad grib sniegt padomus par to, kas ir otra galvā, tad no otra cilvēka būs pretreakcija, ja ir pierasts pašam tikt ar visu galā,vai arī pajautāt tam cilvēkam, kas Tevi visu zina no A-Z. Kā vispār svešs cilvēks var par Tevi pateikt un saprast kāds tu esi, vēl pie tam, ja rakstot otrs tāpat izlasīs un sapratīs pa savam.
Otra lieta, atbildot Zinas tantei, ja tiek argumentētas manas domas, tad var arī kārtīgi pārlasīt. Jebkurā gadījumā tu parādīji, ka esi sapratusi pa savam, par ko jau tiku pieminējusi..
Kur tieši es saku, ka pie savām "problēmām" vainoju tēva neesamību? Vainot es varu sevi pašu. Kaut arī ar šādām vainošanas lietām nenodarbojos. Vienmēr izvērtēšu kāpēc tā notika un ko nākamreiz varētu darīt, lai tā nenotiktu.
Otra citātā, jā es pieminu tēva neesamību, bet to es saku pozitīvā nozīmē. Es uzskatu, ka tas ir labi, ka Tu vari par sevi pastāvēt nevis tikai paļauties uz citiem. Un tici man, mani tas ir ietekmējis vēl, jo īpaši, ja tev ir audžutēvs, kas ne pirkstiņa nav pielicis audzināšanā , atbalstīšanā un mīlestības izrādīšanā.
Vispār man sāk likties, ka varbūt jābūt pat pateicigai par to, ka man bija šāda dzīves pieredze un par to, kāda es esmu tagad. Šaubas un spriešana par dzīvi vienmēr būs, lai arī kāda tev tā pieredze ir bijusi.