No sākuma izlasīju un arī biju sašutusi, fū un pē, kā tā var! Tad padomāju, ka īstenībā es arī daudz ko stāstu savai māsai, brālim, labākajiem draugiem. Ne tā, ka baigi sūdzos (varbūt dažreiz), bet vienkārši pastāstu, jo...nu es tā esmu pieradusi.
Protams, rakstīt kaut kādas vēstules un draudēt, kā Tavā gadījumā, ir perebors. No otras puses-man ir bijusi situācija, ka neklusēju tad, kad man nepatīk brāļa draudzene.
Tāpat zinu, ka nopietni nesaistītos un neprecētu vīrieti, kurš būtu pilnīgi nepieņemams manai ģimenei, draugiem. Ne tāpēc, ka man pašai nebūtu savas galvas uz pleciem, bet tāpēc, ka es viņiem uzticos un ticu, ka viņi reizēm var saskatīt ko tādu, ko es nevaru. Man bija svarīgi, lai manu vīru akceptētu.
Saprotu, ka Tev Tava vīra rīcība nav pieņemama, kas tā ir izklausās, bet vai viņš tiešām sūdzās? Vai nepatika no viņa ģimenes puses ir nepamatota, vienpusēja? Kā Tu attiecies pret viņiem?