Sselene, nu, ja tu esi pliks students, kurš dzīvo uz vecāku kakla un tad ielec kopdzīvē ar vecāku vīrieti, kuram ir savs īpašums un darbs, un kurš pieradis par sevi un savu saimniecību pats parūpēties pilnībā - tad, jā, tu būtībā neko neupurēji un nekādu darbu neieguldi. Vnk izdevīgi nomainīji sponsoru un dzīvesvietu. Cits gadījums, kad tev ir darbs, dzīvesvieta sava, savas intereses, hobiji un savs laiks. Bet, lai uzsāktu kopdzīvi ir jāizdomā, pie kura pārvāksies, attiecīgi tas nozīmē, ko darīt ar savu esošo dzīvesvietu. Tālāk, ja ir darbs, iespējams mainīsies attālums līdz darbam, vai mācību iestādei. Ja nav darba - būs ar steigu jāmeklē un jāpiedalās tēriņos un rēķinu apmaksā. Kur nu vēl jaunas dzīvesvietas iekārtošanas izmaksas un klapatas... Un pienākumi mājās? Divi cilvēki - lielāks bardaks, vairāk netīro drēbju un trauku, lielāka platība, mazāk laika sev, pienākumi, atbildība un riski (randiņojot var iztikt ar prezi, dzīvojot kopā visticamāk būs jāpāriet uz OK, kas ne visiem liekas laba un ērta opcija bez blaknēm. Un ja nu kontracepcija nenostrādā un paliec stāvoklī?..) Tā varētu vēl paturpināt. Un tad pēc pāris gadiem pašķiras un atkal jāatrod līdzsvars aizejot dzīvot atsevišķi. Un tas viss tikai tādēļ, lai kaut ko testētu... Tā vietā, lai vnk ilgāk pastaigātu uz randiņiem bez šīs atbildības, pienākumu un risku nastas. :-/
Tā ir katra brīva izvēle, kur sevi ieguldīt. Vai daudzi piekristu strādāt par aplokšņalgu bez soc. garantijām?...
Protams, svarīgs ir arī fakts, kas kuram ir primāri. Man vienmēr bija svarīgi izveidot ģimeni, radīt bērnus, būt pavarda sargātājai. Līdz ar to, rūpīgāk piedomāju pie savām izvelēm, rūpīgāk izvērtēju riskus, rūpīgāk "pētīju" potenciālos partnerus u.tml.