Bez kopdzīves pirms kāzām.

bet ir tomēr cilvēki, kam ir grūti sadzīvot kopā sadzīvisku lietu dēļ, lai arī cik labi viņiem būtu vienam ar otru.

ari taisniba, bet 17 gadu laika mes piemeram jau esam pieslipejusies. Sakuam grutakais bija es puuce visn cirulis. Banali bet fakts. Tacu ari to var atrisinat otra dabu nelauzot sev par labu.

Wallee, es saprotu,ja to visu grib pirms kopdzīves,bet pēc ntajiem gadiem ,dzīvojot kopā? Tos pārus es īsti nesaprotu. Piemēram ,kaut kādos šovos ,kur latvieši piedalās. Bieži dzirdu frāzes "Nevaru saprast vai viņš man īstais un vai vajag precēties" ,bet sievietei jau sen bērns no tā vīrieša un kopīpašums. :-D
Pati negribētu dzīvot kopā ar vīrieti,kurš nav mans vīrs. Kā jau tu teici gan juridisku apsvērumu dēļ,gan emocionālu. :-)

Nevarētu apprecēties, ja nebūtu padzīvojuši kopā. Es uzskatu, ka tomēr diendienā otru cilvēku iepazīst labāk un ar tādu pliku randiņošanu nevar noteikt būs vai nebūs īstais cilvēks. :-)

Nekas nepiekristu dzīvot kopā pirms laulībām. Iespējamās sadzīviskās nesaskaņas neuzskatu par pietiekamu iemeslu, lai kaut ko "testētu".

*nekad

Piekristu dzīvot kopā pirms kāzām tikai, ja ir plānots tuvāko divu, trīs gadu laikā precēties. Savādāk, sāk dzīvot kopā un neapprecas, jo kam to vajag, ja reiz jau dzīvo kopā? :-D
Un beigās vēl izšķiras..

neveiklā, mēs katra par šo tēmu domājam citā virzienā.
fazser, manuprāt, labāk ir izšķirties pirms laulībām nekā pēc. Protams, ja sāk dzīvot kopā pirms laulībām, tad nereti kāzas tiek atliktas.
Man galvenais iemesls kāpēc sāku dzîvot kopā, bija finansiālais atbalsts. Bija laiks pamest vecāku mājas, bet viena es sevi nespēju nodrošināt, respektīvi, dzīvokļa īri pavilkt. Bet arī tāpat, es neprecētos pirms kopdzīves.
Neons, drīkst zināt, kāpēc Tev ir tik stingra nostāja par to? Kāpēc Tu to nekādā gadījumā nedarītu? Reliģija?

Wallee, es teiktu, ka drīzāk egoisms. Negribu ieguldīt savu laiku, savu miesu, savu darbu (saimniecībā un attiecībās), kad pretī nesaņemu nekādu nodrošinājumu, aizsardzību (vīrietis - ģimenes galva), un garantijas. Randiņi ir randiņi - lai iepazītu personu un viņa paradumus - pilnībā pietiek (man). Kopdzīve - tā ir ģimenes veidošana, nevis "test drive".

Piekrītu Neons un varu piebilst vien to, ka ir bijušas trīs ilglaicīgas attiecības. Pirmās pajuka bez vēlmes precēties, bet nākamās divas beidzās bez kāzām, kaut plāni bija. Vīrietis uzskatīja, ka nav jāprecas, ja reiz dzīvo kopā vairākus gadus.. priekš kam.. un beigās nekas nesanāca. Sievietes sapnis tomēr ir apprecēties un nodibināt ģimeni, galveno kārt.. Nu, lūk, mācības un ieteikums citām :-)

Es gan kopdzīvi nevarētu nosaukt par test drive, mans draugs jau sen ir mana ģimene. Man gan ir paveicies, viņš ir vienīgais vīrietis ar kuru esmu dzīvojusi kopā.
Un par to neaprecēšanos pēc vairākiem gadiem arī ievildīšu (vismaz no savas puses), viss nav tik viennozīmīgi. Mēs esam kopā 7 gadus un nu ju pēc dažiem mēnešiem precamies. Vienmēr esam to gribējuši, tas par laimi ir vienlīdz svarīgi abiem.
Galvenais, lai ar otru pusi uzskati sakrīt. Man ir tā, ka vārdiem es līdz galam neticu, līdz neredzu darbus vai vismaz nejūtu tos.

Es ar vīru arī sāku dzīvot kopā tikai mēnesi pirms kāzām. Līdz tam kopā bijām 4 gadus. Saskatu tikai ieguvumus, nekādu mīnusu. Protams, daudz kam jāpielāgojas un tā, bet kopumā viss ideāli bija. :-)

Wallee, par "test drive" to nosaucu, jo te viena pēc otras min iemeslu "padzīvot, lai pārbaudītu, patestētu", nevis "dzīvot kopā, jo gribam veidot ģimeni". Vnk, ja neesi pārliecināts, ka šis ir īstais cilvēks, nav jālec kopdzīvē. Manā uztverē, kopdzīve ir diezgan nopietna savas dzīves pārkārtošana un pakārtošana. Ar nepārbaudītu, neīsto cilvēku man to negribētos. Un, ja atkal ir tā pārliecība, ka tas ir īstais, tad kāpēc jāvelk laiku garumā ar kāzām, muļļājot n-tos gadus kopdzīvē (finanses atkal ir tāds nosacīts iemesls, jo visu ko var izdomāt, ja tiešām grib un ir motivācija)?....

"dzīvot kopā, jo gribam veidot ģimeni". Vnk, ja neesi pārliecināts, ka šis ir īstais cilvēks, nav jālec kopdzīvē.

Ir bijis taa, ka liekas, ka ir tas istais, nu ir!!!!,Tiek panemts cemodans nakamaja dienaa, uzsakta kopdzive, paiet 8 meneshi un vienkarshi saproti, ka nav!!! Nu ka nav tas ko vajag! Ka tas vispar nav tas cilveks, kursh bija sakumaa... ka nespej pienemt vinja muzhigo kaveshanu, jo pati esmu punktuaala, ka nevaru pienemt visus darbus atlikt uz ritdienu, jo sakumaa jau daudzi izgiraas un izdaras taa, ka liekas, jaaa tas ir tas istais!!!! Bet nu tads man bija tas aplauziens.

Nu nav jau nevienā scenārijā 100% garantija laimīgai dzīvei. Visādi var gadīties...

Man nav tik strikts viedoklis šajā jautājumā, var būt veiksmes un neveksmes kā vienā, tā otrā gadījumā. Pati piekritu kopā dzīvošanai pēc bildinājuma. Un tad jau pēc gada bija kāzas. Pilnībā bez vīrieša skaidriem mērķiem par ģimeni kopā ar mani - noteikti nepiekristu kopdzīvei.
Man tagad viena draudzene taaaa sev kož pirkstos, ka piekrita kopdzīvei pirms kāzām. Nu jau 6.gads iet un čalis pat nedomā par kāzām. Sākumā vēl domāja, bet tagad ne. Jo kāpēc gan? Sievas pienākumus jau viņa sen pilda. Kāpēc gan iespringt? Ja nebūtu sevi pilnībā atdevusi un izklājusi kā paklājiņu uzreiz, iespējams, rezultāts būtu cits.

Neons , pilnīgi piekrītu. Kāda jēga dzīvot kopā ar vīrieti par kuru ir šaubas vai ir īstais? Kāpēc,lai būtu sava dzīve tā jāpakārto cilvēkam par kuru nav tā pārliecība. Un ja ir pārliecība ,tad kāpēc gan neprecēties? :-)
Manā radu un paziņu lokā lielākoties ir pāri,kuri apprecas un tikai tad dzīvo kopā. Visi turās,nav tā ,ka ikdienas ieradumi izjauktu attiecības,jo visa pamats jau ir sastrādāšanās,kompromisi. Nevar jau visu dzīvi meklēt to pašu labāko,kura ieradumi nemaz nekaitinās,būs kaut kas jāpieņem. Neviens neesam ideāls.:-)
Ir arī tādi,kas uzsākuši kopdzīvi pirms kāzām. Nekas jau īsti nemainās,vienkārši ir pagājuši 7 gadi,sieviete vēljoprojām ir tikai draudzenes lomā,un audzina bērnu no vīrieša,kurš viņu tā arī neprec. :-D

Nekad negribētu precēties vispirms nepadzīvojot kopā. Saskatu tikai mīnusus vispirms apprecoties un tikai tad sākot dzīvot kopā.
Vispār dīvaini izklausās, ka te dažas runā tā it kā kopdzīve būtu kaut kāda "upurēšanas" no sievietes puses - dzīve tiek pakārtota otram, jāiegulda darbs utt. Nu nezinu, man nekas nevienam nebija jāpakārto un darbu un problēmu tieši ir mazāk, jo visu var darīt un risināt kopā. Un par to, ka neprec, ja dzīvo kopā - ja negrib precēties, tad negrib, tad neprecētu arī tad, ja nedzīvotu kopā.
Bet nu var jau būt, ka ja dzīves mērķis ir apprecēties, tad tiešām vajag uzstādīt visādus ultimātus un izdomāt viltības.

Bija tie šovi Tēva nedienas LV un Patiesības spogulis, tur gandrīz katra otrā nebija precēta un ar bērnu/bērniem un visas tomēr gribēja precēties, bet vecis nesaprata priekš kam un sen jau savu dzraudzeni/bērnu māti sauca par sievu un bija pilnas slodzes mājsaimnieces, kaut gan viņi pat nebija sarakstījušies.

Man vajadzīgs laiks, lai otru iepazītu, un ne tikai caur rozā brillēm. Tas nozīmē, ka 1,5-2gadi minimālais laiks, lai vispār otru iepazītu. Un es nestādos priekšā, kā divi pieauguši cilvēki ietu uz randiņiem tik ilgu laiku. Reālajā dzīvē tāpat visas mantas būtu pie otra atvestas un nakšņotu savās mājās retāk nekā otras puses. Man dzīvošana kopā ir kā dabisks attiecību nākamais solis, kas nāk tā organiski - guļam kopā, gatavojam kopā, kopā pavadām laiku. Darbadienās tad vispār nesatiktos, ja būtu jāiet uz randiņiem, jo tam nebūtu laika. Pastāstiet, kā tās, kas nedzīvoja kopā randiņoja šo laika periodu? Un vai palikšana pa nakti 3x nedēļā nav tas pats, kas dzīvot kopā? Nav jau jāpērk kopīgs īpašums vai jāīrē kaut kas tāds, ko sķiršanās gadījumā nevarētu atļauties viens, lai gan jēga būt kopā, ja neesi drošs par so cilveku. Situācijas gadās, bet no tām nav pasargātas nevienas attiecības.

Man dzīvošana kopā saistās ar to, ka divi cilvēki viens otram pielāgojas, iemācās lietas, kas otram krīt uz nerviem, saprot, kā otrs risina konfliktus, veido kompromisus, galu galà nonāk pie secinājuma, ka attiecības ir darbs, lai tās izdotos ir jācenšas tās kopt. Šāda pieredze ir ļoti vērtīga tieši pirms kāzām, jo abi jau zina, kas nākotnē sagaida, ne viss būs vienmēr rožaini, ir gatavi grūtībām.