Bez kopdzīves pirms kāzām.

Draugi jau vispār ceļojumos izbesī pirmie, tāpēc maz ar draugiem ceļoju :-D Bet jā, otru pusi tieši tā var notestēt. Ar ipriekšējo reizi mums bija attāluma attiecības, un gandrīz vienmēr, kad satikāmies, ceļojām. Ārprāts, kas tur tikai neatklājās tajos ceļojumos. Ar laiku sapratu, ka tādu dzīvi es sev negribētu.
.
Par tēmu. Ja tā nav reliģija, tad neredzu citus argumentus. Pati neielaistos tādā avantūrā - precēties bez iepriekšējās kopdzīves.

Ar iepriekšējo puisi*

Nemūžam nepiekristu kāzām ar vīrieti, ar kuru neesmu dzīvojusi kopā un nav bijis sekss. Par seksu runājot - kurš tad kaķi maisā pērk? :-D Un es te ne par izmēriem un prasmēm runāju, bet gan par to, kādas lietas kuram ir pieņemamas, un kuram kas nav pieņemams. Katru sīkumu tā nevar izrunāt.
Par kopdzīvi es tomēr ļoti baidītos, ka neizlien kādi sīkumi ārā, kas traucē dzīvot, teiksim, cilvēks pārāk nekārtīgs, pārāk skops (paliekot kopā, netiek kopīgi plāno pirkumi, piemēram), varbūt pārāk runīgs vai mazrunīgs. Kāds tas cilvēks paliek, kad ciemos atnāk viņa draugi? Man nebūtu OK kā vienā ģimenē novēroju, pie vīrieša atnākuši 10 draugi, šie sēž pie galda, skaļi ņirdz, runā jēlības, bet sieva uz pirkstgaliem pienes ēdienus un dzērienus. Kad pie mana topošā vīra atnāk draugi, es, protams, iesaistos galda klāšanā, bet to visu mēs darām kopā. Un tādus sīkumus es varētu uzskaitīt simtiem.

Negribētu, jo ir gadījies tikties pusotru gadu, bet kopdzīves otrajā mēnesī atklāt, ka tieku uztverta kā mājsaimniecības priekšmets. Randiņu periodā bija pilnīgi citādāk.

Kopdzīvi uzsākām divus gadus pirms kāzām. Man bija svarīgi redzēt cilvēka paradumus cik kārtīgs/nekārtīgs ir, kā izturas pret mantām, visādus sīkumus nopētīju (piemēram, vai nomazgā savu krūzīti, vai pieradis saklāt gultu uc), tāpat interesanti redzēt cilvēku dažādās dzīves situācijas - ceļojumos, neveiksmīgās/sliktās dienās, draugu jubilejās, radu saietos. Noteikti šie gadi man palīdzēja labāk izprast savu vīru, tāpēc zinu kā viņš reaģēs kādā noteiktā situācijā un kā rīkosies. Tāpat ļoti nozīmīgs fakts dzīvojot kopā ir redzēt, vai otrs cilvēks rēķinās ar Tevi, vai nesēž visu dienu pie datora, vai nedzer katru vakaru un tā. Tādas lietas randiņošanā un "palikšanā pa nakti" nevar uzķert.

Neprecētos bez iepriekšējas kopdzīves. Man vispār gribētos padzīvot kopā, pirms izlemt, vai tur vispār sanāks nopietnas attiecības. Jo randiņošana ir tāda bezrūpīga padarīšana, bet attiecībās tomēr ir kopīgi lēmumi, kopīgas problēmas, kopīga dzīve - es gribu būt pārliecināta, ka man patīk ar to cilvēku dzīvot kopā un ka varu uz viņu paļauties, pirms es piekrītu uzņemties kādas saistības.
Es neticu, ka visu var teorētiski izrunāt vai izspriest no citām lietām. Man arī gadījusies līdzīga pieredze kā Vakardienai - kad vārdos vīrietis ir par vienlīdzību un godīgumu, bet realitātē sagaida, ka 95% mājas darbu izdarīsies paši. Tāpat arī ar seksu var izvērsties visādi, nu, nav visi cilvēki uz viena viļņa!

Nemūžam nepiekristu precēties, ja nebūtu pirms tam kopā dzīvots. Vispār man grūti ar kādu sadzīvot, ļoti jāsakrīt režīmam, uzskatiem, izpratnei par brīvo laiku, personīgās telpas un laika ievērošanas un respektēšanas nosacījumiem, kārtības izjūtai utt. Neiespējami parasktīties uz kāzām to iepriekš nepārbaudot.

Būtu jau jauki apprecēties un tikai tad uzsākt kopdzīvi. :-) Bet ja dzīvotu kopā ar vīrieti pirms abi būtu salaulājušies,tad arī pēctam vairs neprecētos. Jo kāda tad vairs nozīme kāzām.:-D

Mēs ar vīru arī sākām dzīvot kopā tikai pēc kāzām. Nu ok, es pārvācos mēnesi pirms kāzām, bet nu tad bija kāzu gatavošanās burzma, ka to kopdzīvi normāli sāku uztvert tikai pēc kāzām :)

neveiklā gan juridiska, gan emocionāla.
Es piemēram laulības pat pēc ilgu gadu kopdzīves uzskatu par vajadzīgām. Gan juridiski, neko nepirktu kopīgu pirms laulībām, bērnus arī labprāt vēlos tikai pēc laulībām un arī protams tas, ka draudzene un sieva tomēr ir kas cits. Tas nekas, ka emocionāli nekas nemainās tā pa īstam, bet atbildība tomēr ir lielāka manuprāt. Tas tā, mans skatījums.

Uzsāku kopdzīvi pēc kāzām, tas bija mans labākais lēmums, ko ne mirkli nenožēloju, es jau ļoti labi zināju kāds viņš, kādas ir viņa vērtības un attieksme un no manis savus untumus un netikumus neviens nenoslēps tāpat, lai kā arī censtos :-)

Kopdzīve pirms kāzām nepastāv? Pilnīgi normāli! Es ļoti labprāt atbalstītu arī modeli, ka visu laiku dzīvo atsevišķi.

Man liekas, ka tas ir mazliet sasteigti apprecēties bez kopdzīves. Kopdzīves laikā tu iepazīsti visas otrās pusītes puses, gan tumšās, gan gaišās. Nokrīt rozā brilles. Ja šitā visu sasteidz, tad var sanākt smagi vilties. :-)

Piekrīt Wallee
Mēs ar vīru nodzīvojām vairāk kā gadu pirms apprecējāmies, bet pēc kāzām tāpat cita sajūta, daudz foršāk. Sievas loma vai draudzenes, tomēr atšķiras. Cits statuss.

Vēl dzīvojot kopā, pirms kāzām, sanāca kašķi un skandāliņi, randiņojot tomēr to kašķu utt mazāk, jo nu, nav tam laika tim daudz:-D , ja būtu ievākušies pēc kāzām tikai kopā, tad atkal liktos, ka tas jo apprecējāmies, sasteidzām utt:-D

nav ta kopdzive ikdienas rutina pirms kazas tik svariga. Butsiki ir izrunat svarigakas lietas un vienoties , lai velak nav nepatikami parsteigumi.Par hobijie, draugiem, kas am garso un ko necies vispar, celojumiem, merkiem , par bridinasanu ja ilgak aliek darba, par gimenes budzetu kada tipa tas bus.
https://www.ligavam.lv/kas-jaizruna-pirms-kazam/ tads piemers.

Piekrītu Rīdziniecei!:-)

Es ļoti labprāt atbalstītu arī modeli, ka visu laiku dzīvo atsevišķi.

Arī šāds variants man tīri labi patiktu.

Rīdziniece, ar to vien nepietiek. Mēs ar draugu gājām pirmslaulību kursus un tur vairāku nedēļu garumā bija jāizrunā svarīgākie kopdzīves temati, paradumi, pienākumi, lomas utt. Bet ar to tāpat nepietiek. Runāt ir viens, bet darīt pavisam kas cits. Mēs vieži vien iedomājamies sevi, nosolamies sev būt labāki, kārtīgāki un saprotošāki, bet ikdienas gaismā tas viss var izrādīties nedaudz savādāk nekā otrs ir iztēlojies.
Ir ļoti forši, ja tomēr kopdzīvē izveidojas saskanīga, bet ir tomēr cilvēki, kam ir grūti sadzīvot kopā sadzīvisku lietu dēļ, lai arī cik labi viņiem būtu vienam ar otru.

Es protams nesaku, ka tā būtu nepareizi, galīgi nē. Tas tikai ir mans skatījums uz to un mana nostāja. Katram cilvēkam šis modelis ir savādāks, tāpēc arī katram ir sava nostāja uz to. Un es neuzskatu, ka kādam tas ir nepareizs. Pareizi ir tā, kā pašam ir labāk un vieglāk.

ne jau tikai izrunat, bet ari vienoties jau apriori par butiskajam detalam. Brivo laiku ari sev, gimenes budzetu, kopigiem merkiem.