Čau, labrīt :)
Narvesena smukulīša tēma radīja pārdomas - kā tad mums pašām iet ar karjeru?
Kā jums ir gājis ar tikšanu pie sapņu darba, vai varbūt vēl esat ceļā?
Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri jau no pamatskolas gadiem zinājuši, ko vēlas darīt, un cik pamanīju, parasti viņi savā 25-30 vecumā ir jau pietiekami sasnieguši, lai nebūtu jāskrien pakaļ kuram katram darba devējam un jālasa sludinājumi.
Tad vēl ir tie, kam mammas pateikušas - mācies. Un tad cilvēks stājas skolā, kas daudz maz interesē, bet varbūt nav gluži sapnis un kaislība, un tā nu viņi ar savu izglītību nonākt tādā vai citādā jomā, kas varbūt kaut kad "paķer" līdz galam, vai arī kaut kādā brīdī sāk spiest un nepatikt.
Kā bija jums? Vai uz savu profesiju/amatu gājāt ar mērķi, vai nejaušības dēļ esat, kur esat? Un vai esat tur, kur jums patīk? Un cik gadu vecumā bijāt sasniegušas to sajūtu - jā, es daru to, uz ko esmu gājusi? :)