Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Man patīk tas, ko daru!

 
Čau, labrīt :)
Narvesena smukulīša tēma radīja pārdomas - kā tad mums pašām iet ar karjeru?
Kā jums ir gājis ar tikšanu pie sapņu darba, vai varbūt vēl esat ceļā?
Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri jau no pamatskolas gadiem zinājuši, ko vēlas darīt, un cik pamanīju, parasti viņi savā 25-30 vecumā ir jau pietiekami sasnieguši, lai nebūtu jāskrien pakaļ kuram katram darba devējam un jālasa sludinājumi.
Tad vēl ir tie, kam mammas pateikušas - mācies. Un tad cilvēks stājas skolā, kas daudz maz interesē, bet varbūt nav gluži sapnis un kaislība, un tā nu viņi ar savu izglītību nonākt tādā vai citādā jomā, kas varbūt kaut kad "paķer" līdz galam, vai arī kaut kādā brīdī sāk spiest un nepatikt.
Kā bija jums? Vai uz savu profesiju/amatu gājāt ar mērķi, vai nejaušības dēļ esat, kur esat? Un vai esat tur, kur jums patīk? Un cik gadu vecumā bijāt sasniegušas to sajūtu - jā, es daru to, uz ko esmu gājusi? :)
20.04.2017 09:41 | saite
 
Nejaušības dēļ. Un dažādu jaunības maksimālisma veicinātu stulbu izlēcienu dēļ. Šobrīd pat patīk tas, kur esmu, tikai - vai patiks ilgtermiņā?
.
Īsumā, ietilpstu kategorijā "joprojām sevis meklējumos".
20.04.2017 09:47 | saite
 
man ļoti patīk tas ko es daru, esmu šajā darbā tieši gadu, kopš atgriezos LV, un priecājos, ka šajā vietā tieši! ir kritumi un kāpumi, ir lietas, kuras nesaprotu pat pēc gada:-D, bet nu visam savs laiks! ir dienas, kad liekās, ka varbūt ir kaut kas labāks, bet tad notiek kkas labs un es tā vairs nedomāju:-D
20.04.2017 09:50 | saite
 
Lābrīt!
Tagad arī man ir tāds posms pienācis, ka jāsāk domāt, ko tad tālāk gribu darīt ar savu dzīvi darba ziņā. Man pašai ir pietiekoša darba pieredze manā vecumā, taču vēl netiecos uz savu "sapņu darba" atrašanu. Pagaidām spiežu tīri uz pieredzes iegūšanu (nu, ar visu to, lai spētu arī izdzīvot ar nopelnīto naudiņu).
Pagaidām VĒL mācos, bet izglītības iegūšana/neiegūšana uz doto momentu nav bijusi noteicošā darba iegūšanā. Man arī bija "mamma pateica - mācies" variants, kā rezultātā tas ne pie kā laba nenoveda. Tikai tāpēc, ka kaut kāda izglītība ir tomēr jāiegūst, muļļāju to pašu augstskolu. Daudz jau vairs nav palicis.
Vairāk vai mazāk, šeit (recepcijā) esmu liktenīga telefonzvana dēļ, kurš nelika man mieru veselu dienu, un nolēmu noriskēt. :)
20.04.2017 09:59 | saite
 
 
Nejaušības dēļ aizgāju studēt tur, kur studēju pašlaik. Man bija cits mērķis. Un tikpat lielas nejaušības dēļ strādāju profesijā, jo tā intervija varēja arī nenotikt. Es speciāli izvairījos no mārketinga un, kur es strādāju pašlaik? Mārketingā. :-D Tas noteikti nebūs ilgtermiņā, jo man nepatīk. :-D sajūtu par sasniegumiem izbaudīju, kad man bija 21, jo mērķi jau sasniedzu.
20.04.2017 10:05 | saite
 
Pēc vidusskolas bija aptuvena nojausma par to, ko es gribu darīt, augstskolā iestājos programmā, kas man šķita, ka man varētu vislabāk padoties. Studiju laikā sāku strādāt nozarē un sapratu, ka man ļoti patīk. Pēc studijām kādu laiku pastrādāju dažādos ar nozari saistītos amatos, kamēr sapratu, kas ir tas, kas man vislabāk patīk un kādos 25 gados sāku ļoti mērķtiecīgi iet uz to, lai varētu strādāt ne tikai to, kas man patīk, bet arī tā, kā man patīk. Tagad strādāju tikai freelance un esmu ļoti apmierināta un noteiktu varu tiekt, ka man patīk mans darbs un ceru, ka varēšu turpināt strādāt līdzīgā režīmā vēl ilgi. Tas gan zināmā mērā atkarīgs no valsts nodokļu politikas :-D
20.04.2017 10:21 | saite
 
Ja ir skaidrs mērķis, vai vismaz joma, kurā šis mērķis iekļaujas, uzskatu, ka pieredze skaitās tikai tāda, kas ir saistīta ar šo jomu. Nevar cilvēks nostrādāt 6 gadus par viesmīli un aiziet pie izvēlētā darba devēja un paziņot - še, mans maģistra grāds, ņem mani darbā.
20.04.2017 10:21 | saite
 
ļoti patīk mana joma, bet dažreiz šķiet pārāk dinamiska, pārāk daudz stresu, viens projekts beidzās, četri sākās, bet iziet no aprites arī nevar. tāpēc ir doma pamācīties vēl kaut ko no pilnīgi citas operas.
20.04.2017 10:30 | saite
 
un jā, tas viss notika nejauši, bet kad aptvēru, ka iešu šajā jomā, strādāju smagi, lai visu sasniegtu.
20.04.2017 10:30 | saite
 
Esmu sevis meklējumos, un tas ir grūti. Savos 19-20 gados zināju vairāk ko gribu, biju mērķtiecīgāka, atceros ka strādāju, vakaros gāju uz augstskolu un vēl iespraucu auto tiesību likšanu, jutos stipra, mērķtiecīga, vienkārši pa ilgu aizsēdējos vietā kas nav man. Ceru dzīvē kas mainīsies uz labu šajā lietā, jo tomēr IR jādara tas kas patīk, tā taču ir tik liela daļa no savas dzīves un laika!
20.04.2017 10:33 | saite
 
Visi darbi, ko esmu darījusi dažādās jomās man ir ļoti patikuši, BET tas ir līdz laikam - pēc dažiem mēnešiem vienmēr esmu sākusi garlaikoties, sāk kaitināt kolēģi. Laikam nevaru pieņemt domu par to, ka jāstrādā vienā amatā un fiziski pārsvarā jāatrodas vienā vietā. Šobrīd situācija ir nedaudz pamainījusies, iesaistos dažādos projektos un tieši šis dinamiskais ritms ir tas, kas ļauj man justies laimīgai profesionālajā jomā.
20.04.2017 10:38 | saite
 
Man patīk tas, ko daru, bet gribētu manīt pašu darba vietu. Pēc minūtēm 5, braukšu uz darba interviju, tad jau redzēs.
Izglītība man ir saistītā jomā, bet nejūtos, ka varu teikt, ka daru to uz ko esmu gājusi.
20.04.2017 11:01 | saite
 
Man bija no operas "mamma teica".
Profesija ir, strādāju, par darba trūkumu nevar sūdzēties, apzinos, ka esmu profesijā, kurā darbs man būs vienmēr, alga laba un, ja gribās mainīt darba vietu, darba devēju, tad jaunu atrastu divu dienu laikā, turklāt, pirmspensijas vecumā varēšu mierīgi čikāt un neuztraukties par darba trūkumu.
Bet, man ir 29 gadi un tas noteikti nav tas, ko es gribēšu darīt vienmēr, nu nekādi nevaru iedomāties tuvākos 20 gadus sēžot turpat, darot to pašu.
Šajā pašā nozarē attīstīties negribās, nemaz, neinteresē tā nozares "augša".
Tagad taustos citā virzienā, meklēju sevi, k.kā iet studēt vairs negribās, ir doma par kursiem..
20.04.2017 13:15 | saite
 
Šobrīd studēju augstskolā to, ko esmu vēlējusies vienmēr. Diemžēl tieši šinī jomā nevaru strādāt papildus studijām, tāpēc, lai aizpildītu brīvo laiku, vakaros piestrādāju mazā veikaliņā, ne tik daudz naudas dēļ, bet gan pieredzes uzkrāšanai.
Jutos diezgan nepatīkami, ka lielai daļai no maniem draugiem ir nepabeigta vidējā vai vidējā profesionālā izglītība - viņi uz mani sāka skatīties citādāk, kopš iestājos augstskolā. Tagad, kad strādāju veikalā un esmu parasta pārdevēja jūtos ļoti komfortabli un ja kāds jautā, ar ko nodarbojos, labprātāk saku, ka esmu pārdevēja nevis studente.
20.04.2017 13:47 | saite
 
Jau no mazotnes sevi saistīju ar mākslu, kad bija jāizvēlas tad bija "mamma teica" un aizgāju mācīties inženierzinātnes. Pie mākslas tāpat atgriezos. Darbs ir nozarē kurā studēju un tas ir savā veidā arī mans hobijs (aizņem daudz laika, vienmēr jāturpina pilnveidoties un apgūt jaunas lietas), nemainītu to pret citu, līdz sirmam vecumam to darīšu. Tik jāpieķer klāt būs kāds vēl radošāks hobijs.
20.04.2017 13:48 | saite
 
Es diezgan mērķtiecīgi gāju uz to, kur esmu tagad. Esmu to izstudējusi un tagad strādāju savā jomā. Vajadzētu būt laimīgai :-D Bet vai tā ir? Nē!
Jo tikai tagad es saprotu, ka tā galīgi nav mana joma, nav mans, man nepatīk itin nekas no šīs karjeras.
Tagad šaustu sevi, kā es tā varēju kļūdiīties. Vaina ir tajā, ka agrāk man nebija ne jausmas, kāda patiesībā ir šī joma. Man likās, ka tas ir kaut kas aizraujošs un foršs. Izrādās, ka tā ir elle.
Bet es nezinu, kā lai tiek prom! Man jau ir pāri 30, visa izglītība un darba pieredze ir tikai un vienīgi šjaā jomā.
20.04.2017 14:07 | saite
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties, lai pievienotu atbildi!
vairāk

Video

 

Cosmo sociālajos tīklos

 
vairāk

Aptauja

 
Vai tu iepērcies internetā?
vairāk

Lietotāji online (37)