Bērnu skaits

Man ir nedaudz vecāka māsa, kā bērnībā tā arī tagad mūsu attiecības ir briesmīgas, ilgāk par 2 h nevaram uzturēties vienā telpā, tas laikam tik ļoti atšķirīgo un spilgto raksturu dēļ.
Pati vēlētos trīs bērnus, 2 zēnus n vienu dāmu, jo visu mūžu pati nesmu gribējusi brāli. Esmu 22 gadus veca un gatava jau tagad radīt pēcnācējus, bet vēl neesmu īsti pārliecināta vai īstais cilvēks blakus, tapēc nesteidzamies, un laiku veltam tikai viens otram

Vai tas, cik bērni bijuši jums ģimenē, respektīvi, brāļi un māsas, vai tas ir ietekmējis to, cik bērnus vēlaties pašas?

Esmu vienīgais bērns ģimenē, bet tas neko nav ietekmējis, jo man bērnībā bija labi un forši gan vienītī, gan tad, kad pavadīju laiku kopā ar brālēniem (kas arī sanāca diezgan regulāri), līdz ar to neliekas, ka kāds no variantiem būtu labāks. :-)

Esmu no astoņu bērnu ģimenes, pašai ir dvīņu čaļi un kādu laiku kaut kur, kaut kas klusiņām čukst, ka varētu ieviest māsiņu (vai brālīti :D), bet tas man tā viļņveidīgi uznāk un pāriet :D. Gan jau ķersimies klāt arī šim projektam :).

Nāku no četru bērnu ģimenes. Nevēlos nevienu bērnu.

Vienmēr ir paticis augt lielā ģimenē :) Man ir 3 brāļi un 2 māsas, esmu vecākā. Man bija jāauklē viņi, protams, BET es to vienmēr darīju ar prieku, neuzskatīju, ka tādējādi pazaudēju savu bērnību vai pāragri pieaugu. Un es to darīju katru dienu, īpaši ar jaunāko.
Pašai ir meitiņa, pagaidām gribu tikai vēl vienu. Bet tas tāpēc, ka, man liekas, ka ar vairāk bērniem netiktu galā, jo visiem vajag uzmanību un es nezinu vai es spētu to godīgi sadalīt vairāk kā ar 2. Manai mammai lieliski sanāca, bail, ka ar mani tā varētu nebūt. Laiks rādīs kā būs :)

es biju viena, npatika, sev vēlos lielu ģimeni, vismaz 3 bērnus, 4i būtu ideāli :)

Es esmu vienīgais bērns saviem vecākiem, bet pati bērnus negribu, vismaz pagaidām. Kādreiz nākotnē varu sev iedomāties, bet vienu vai divus, ne vairāk.

Nāku no divu bērnu ģimenes, man ir desmit gadus jaunāka māsa. Sākumā, protams, biju pret to, jo zināju, ka uzmanība netiks vērsta tikai man, bet paaugoties sapratu, ka nekad negribētu būt viens bērns ģimenē. Mīlu savu māšeli no visas sirds.
Pati gribētu vairāk kā vienu bērnu, visticamāk, ka 2. :)

Man (agrākā) jaunībā bija tās pašas sajūtas ko pieminēja jēga. Bet pagāja laiciņš, līdz ar dzīvi mainījās attieksmes un tagad es ļoti, ļoti gribu bērnus. Man šķiet, ka superīgi būtu dvīņi, bet ģimeņu vēsture saka, ka nespīd :D Tā, kā nespīd, tad gribētu divus līdzīgā vecumā, lai mazi var spēlēties un kad izaugs, var tusēties abi kopā. Es negribētu, lai vecākais bērns kļūst par jaunākā aukli (šāda "auklīte" bieži biju es :D ) Taču skaitam, nedomāju, ka ir sakars ar to, cik brāļu vai māsu bija man - es vienkārši domāju, ka 2 ir tāds optimāls skaits, ne par maz un ne tik daudz, lai nespētu tikt galā :D

jēga, superīgs komentārs, vērts izlasīt visām bērnu negribētājām.
_______________
Par sevi:
Bērnus un ģimeni gribēju jau sen, jau no 16 gadiem sapņoju kā būtu, ja būtu. Bērnus gribēju 3, nezinot, kas mani sagaida.
21 gadā satiku savu vīru, viņš nāca no 3 bērnu ģimenes, un arī vēlējās ģimeni- ideāli, tā arī apprecējāmies. Jau pirmajos randiņos runājām, ka 3 būtu forši un 2 ar mazu starpību - vispār eiforija. 24 gados kļuvu par mammu meitai, pēc piedzīvotajām dzemdībām man bija kategorisks pret bērniem vispār nākotnē...vīrs man skaloja, ka vajag, ka palīdzēs( jo viņš palīdzēja un palīdz), es tik nē- nē.. nonācām pie kopsaucēja, ka pēc pāris mēnešiem sāksim domāt cītīgāk, bija dots laiks, lai es sagatavotos fiziski un morāli...un tad bams vienā jaukā dienā pozitīvs tests , ar tik spilgtām slēpēm, ka acis žilbst :D Nu neko- bija lemts. Un izsapņotais sapnis par 2 bērniem ar mazu gadu starpību piepildījies.
--------------------------------------
Rezumē ar 2 maziem bērniem par sevi. Man nāca atklāsme, ka esmu pārāk egoistiska un manu egosimu pat bērni nespēj salauzt , esmu uz sevi vērsta būtne- ja man ir labi un esmu laimīga, pārējie arī būs. Esmu uzaugusi viena, bez saviem brāļiem un māsas. Tāpēc manī ir tas vienīgais bērna sindroms. Kas nav mainījies. Par trešo es vispār nedomāju un nedomāšu, jo negribu nekad...gribu savu laiku sev un ģimenei , un sevis mīlēšanai. Bet, kas zina, kā būs vecuma marasmā. :D Ceru, ka nebūs.
Un bērnu skaits neietekmēja manu vienīgā bērna esamību ģimenē. Man bija ļoti labi vienai. CIti bērni, kas nāca ciemos, vai tie paši brāļi un māsa- tikai traucēja. :D Pēc stundas jau biju nogurusi un negribēju ne spēlēties, ne komunicēt, jo man bija labi vienai. Vēl joprojām man ir labi brīžos, kad esmu pilnīgi viena. Nejūtos vientuļa vai kā citādi negatīvi noskaņota.
Baigi gari sanāca, bet man bija ko teikt. :D

Ir brālis un ir māsa. Abi ir jaunāki - 5 un 10 gadu starpība. Bērnus nevēlējos. Ir dēls. Vairāk bērnu nebūs. Tā mēs savstarpēji vienojāmies.
Analizējot savu "es negribu bērnus" pirms dēla piedzimšanas saprotu, ka to tiešā veidā ietekmējusi mana loma kā vecākajam bērnam ģimenē. Vienmēr bija jārūpējas un jāpalīdz mammai ar bērnu pieskatīšanu utml. Ar brāli tā vecuma starpība nebija tik liela, kā vienīgais bērns ļoti viņu gaidīju, tomēr ar māsu viss bija sarežģītāk. Savā ziņā, man vienmēr ir bijusi sajūta, ka savus mammas instinktus esmu iztērējusi uz viņiem abiem. Atskatoties uz aizvadītajiem bērnības gadiem - būt vecākajai māsai man nozīmēja pāragri pieaugt. Būt piemēram. Tā kā, biju ļoti apzinīga, tad ļoti pārdzīvoju, ja kļūdījos, ja nevarēju parādīt "pieaugušas meitenes" priekšzīmi. Nezinu kādēļ, bet vienmēr ir sajūta, ka kaut kas man ir trūcis bērnībā. Droši vien, pati bērnība.
Vēl tagad es smejos, ka man ir dvi bērni. Jo jaunākā māsa principā dzīvo pie manis (tam gan ir loģisks pamatojums saistībā ar skolas un mammas mājas atrašanās vietām).
Tomēr savs ir savs. Dēlu iemīlēju tiklīdz ieraudzīju. Turpmāk mīlestība tikai auga un attīstījās kopā ar viņu. Katru dienu paskatoties uz viņu saprotu, ka mīlu viņu vēl vairāk. Mana mīlestība pret dēlu attīstās un mainās nemitīgi. Ar nevienu citu dzīvu būtni ko tādu nekad neesmu piedzīvojusi. Tas ir skaistākais ko zinu, pazīstu, spēju apjaust.
Uzskatu, ka viņš aug pietiekoši lielā ģimenē, lai neizaugtu par egoistu. Viņš pats izrāda iniciatīvu dalīties un palīdzēt citiem. Uzskatu, ka bērna raksturs ir atkarīgs no paša bērna un vecāku audzināšanas metodēm, pieejai viņa personībai, nevis citu bērnu būšanas/nebūšanas ģimenē.
Otra bērna nav un nebūs. Labprāt veiktu attiecīgu procedūru, lai "slēgtu banku".

Nu īstais brālis man ir 1, mīlu savu bračiņ. Kad vecāki izšķīrās nāca klāt vēl 2 pusbrāļi.
Dafiga brāļi, bet vienmēr kaut 1 māsu būtu gribējusi. Nu nekas, draudzenes kā māsas :D
Pati gribētu 1 bērnu. Man liekas savdabīgi ja nav bērnu, bet konkrēti un točna zin, ka grib 4 :D
tā kā es neatļautos teikt, ka gribu vairāk kā 1, pie tam es neticu, ka es vairāk paspētu, jo tad būtu šodien jāsāk :D
Un jā, agrāk biju bērnu negribētāja. Jo gribējās dzīvi sakārtot. Tagad kad tās lietiņas puslīdz kārtībā, pēkšņi arī bērni sāk interesēt :)

jēga, ļoti interesants komentārs. Paldies, ka padalījies! :-)

Padaudz, kuras nemaz negrib bērnus. Ja kāda vēlas atbildēt, kāpēc tā?

Esmu no tām, kuras bija kategoriski pret bērniem. Dažādu iemeslu dēļ.
"Pasaule ir pārapdzīvota / vairoties ir dzīvnieciski / es pārāk mīlu sevi, lai atdotu savu dzīvi kādam mazam, brēcošam knēvelim / bail no dzemdībām un garīgi vai fiziski nevesela bērna / pasaule ir pārāk ļauna, lai es tajā laistu savu bērnu / neesmu pietiekami gudra, lai bērnam kaut ko iemācītu / dzīve apstāsies..." utt.
Uzskaitīt nav jēgas un visi argumenti, manuprāt, ir redzamā daļa elementārai mātes jūtu neesamībai. Vai arī snaudošam vairošanās/turpināšanās instinktam.
Manis minēto "bērniem NĒ" kategoriskumu nomainīja kaut kāds zināms prāta briedums, kas agri vai vēlu atnāk pie teju visām bērnu negribētājām. Ir ļooooooti daudz un paliek aizvien vairāk to, kuras 18-30 gadu vecumā ir pārliecinātas, ka bērnus nekad negribēs. Un pēkšņi ir ļooooooti maz tādu pašu vecumā 35-40. Jāsaka, ka man ir pat nedaudz kauns, ka reiz tik ļoti iekarsu bērnu jautājumos.
Mātes jūtas manī atplauka tikai dažas dienas pēc dzemdībām, neskatoties uz to, ka bērniņš bija plānots.
Un pēkšņi pasaules pārapdzīvotība ir kaķim zem astes. Tieši tikpat, cik sevi, es mīlu arī savu meitu un esmu gatava atdot viņai visu. Viņa nav svešs, raudošs knēvelis, bet pavisam harmoniska un priecīga mana meita. Bērns ir vesels un dzemdības ir štrunts. Pasaule ir tāda, kādu Tu pats to redzi un veido sev un savam bērnam apkārt, lai cik banāli tas neskanētu, ir 5x lielāka vēlme darīt un mācīties, lai spētu ko dot savam bērnam un pasaule noteikti neapstājas.
Jaunībai dažkārt piestāv "es nekad tā nedarīšu, man nekas tā nebūs..."
Par tēmu tiešāk - man ir 2 brāļi, bērnība ar viņiem bija jautra un noteikti gribu vēl kādu mazuli. :-P

Ar vīru nākam no daudzbērnu ģimenēm un paši gaidam ceturto bērnu. Vairāk par 4 visticamāk negribēsim, bet nespēju sevi iedomāties ar mazāku bērnu skaitu :-), jo visgrūtāk bija tieši ar vienu bērnu.

Biju vienīgais bērns ģimenē, sev nevēlos nevienu.

Uzaugu viena bērna ģimenē, draugs arī viena bērna ģimenē, visu laiku domāju, ka man arī būs viens bērns, bet varbūt tomēr vajadzētu arī vēlāk domāt par otru...

Vēlos vienu bērnu, bet labi būtu arī, ja piedzimtu dvīnīši.8-) Sniegputeni, dieva dēļ,nemoki savu sīko un nedzemdē vēl vienu nemīlētu bērnu, kurš traucētu tavai privātajai dzīvei.;-)

Man personīgi ir vairāki iemesli, kāpēc nevēlos bērnus, bet galvenais - man bērni nepatīk. No kādiem 5 gadiem un uz augšu vēl kaut kā var pieciest un pat komunicēt, bet zīdaiņi un pavisam mazie...pat neizteikšos :D
Protams, pastāv jau niecīga iespēja, ka tuvāko padsmit gadu laikā vēl kaut kas mainīsies, bet maz ticams.

Ir 2, varētu vēl pāris, bet visticamāk pēc dažiem gadiem.