Bērnu skaits

Interesanti, kā gan var tik vienkārši novērtēt, un salīdzināt svešu attiecību nozīmīgumu un saišu stiprību?(t)
Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā attiecības un mīlestība nav visiem vienāda. Man ir paveicies sastapt savu dvēseles radinieku, kuru es mīlu vairāk par visu. Jā, varbūt es neesmu kompetenta atbildēt par bērna glābšanu, bet es noteikti glābtu vīru, nevis pati sevi, vai piemēram, savu miesīgo māti.
Un..dabiskāk tomēr šķiet glābt partneri, jo bērnu var radīt atkal:-D

Uz to var atbildēt tikai tās, kam ir bērni, citādi nav objektīvi.

Nu jā, tas tik, manuprāt, pierādītu to, ko mēģināju pateikt par to saistību attiecībās.

Es gan īsti nesaprotu, kas tā par pirmo/otro vietu? Kā izpaužas tas, ka pirmajā vietā ir vīrs vai bērns? Kā vispār var konkurēt vīrs ar bērnu? Viņiem taču ir pilnīgi dažādas lomas ģimenē un vispār dzīvē.
.
Bet tā vispārīgi piekrītu šim:

principā, saikne, kas Tev būs ar taviem bērniem, būs daudz stiprāka par to, kas Tevi saista ar tavu vīrieti.

Dramatizēsim situāciju: ko jūs glābtu no bojāejas - bērnu vai draugu?

Uz to var atbildēt tikai tās, kam ir bērni, citādi nav objektīvi. Ja man nav bērnu un es tos nevēlos, loģiski, ka es teikšu, ka viennozīmīgi glābšu draugu, pat, ja man būtu bērns. Bet, ja man bērns būtu de facto, iespējams, mana atbilde atšķirtos.

principā, saikne, kas Tev būs ar taviem bērniem, būs daudz stiprāka par to, kas Tevi saista ar tavu vīrieti

+

Dramatizēsim situāciju: ko jūs glābtu no bojāejas - bērnu vai draugu?

Salomē

Caloo, bet Tu gribi teikt, ka tieši bērni Tevī rada piepildījumu? Vai arī viņi palīdz Tev citādāk raudzīties uz pasauli, kas, savukārt, Tevi bagātina?

Mhm - gan, gan. Tas ir sajūtas un emocijas, kuras nav aizvietojamas.
Lovisa

Tieši tādēļ mani izbrīna, cik daudzi cilvēki kā galveno iemeslu bērnu radīšanai min to, ka vecumdienās bērni viņus darīs laimīgus. Ja man kādreiz būs bērni, tad ne jau šī iemesla dēļ.

Es domāju, ka, pat ja man būs bērni (visticamāk būs), tik un tā pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē vienmēr būs mans mīļotais vīrietis, viņš būs tas, ar ko es būšu kopā vecumdienās (cerams ) un viņš būs tas, kurš padarīs manu dzīvi pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu. Nevis bērni.

Izlasi vienu savu un tad otru tekstu. :)
Tavuprāt, tavas attiecības ar vīrieti, ko Tu mīli, tavu dzīvi darīs pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu, bet tavas attiecības ar bērniem, ko Tu mīlēsi (cerams), Tavu dzīvi nedarīs pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu. :)
Neko jau nevar garantēt un cilvēki ir dažādi, bet principā, saikne, kas Tev būs ar taviem bērniem, būs daudz stiprāka par to, kas Tevi saista ar tavu vīrieti.

bērniem ir jādzīvo sava dzīve, jāatrod sava mīlestība. Tas nenozīmē, ka es nemīlēšu savus bērnus, tieši otrādi, es ļaušu viņiem būt brīviem un laimīgiem nepieprasot no viņiem mīlestību un nepārtrauktu klātbūtni vecumdienās.

Protams, ka es saņemšu atpakaļ to, ko esmu ieaudzinājusi. Bet atkārtošu vēlreiz - es neceru no viņiem neko sagaidīt, man nevajag, lai viņi mani uztur un aprūpē vai vēl kaut ko, kad būšu veca. Man tas nav vajadzīgs!

Es absolūti nerunāju par materiālām lietām, kaut kā pieprasīšanu vai nepārtrauktu klātbūtni vecumdienās. :)
Arī ar taviem bērniem Tev ir attiecības, tikai citā plāksnē, nekā ar tavu vīrieti. Šīs attiecības var dot ne mazāku gandarījumu, piepildījumu un padarīt tavu dzīvi dzīvošanas vērtu. Tā ir tava izvēle kādas viņas veidot - ieguldīt sevi viņās vai nē.

Radīt bērnus ar domu, ka vecumdienās tie jums palīdzēs, ir vairāk nekā egoistiski. Pirmkārt, saskaitot visas izmaksas, drēbes, mēbeles, pulciņi, augstskolas maksa, utt. lētāk ir to naudu atlikt un izvēlēties dārgu pansionātu vai kopēju, paliks nauda pāri pat visām operācijām. Otrkārt, tas, ka jums būs bērni, nenozīmē, ka viņi par jums vecumdienās rūpēsies. Kā mana vecmamma pateica par savu vecāko dēlu - ja ir tāds bērns, tad labāk, lai nav vispār nekāds. Un viņa to domāja nopietni, jo tas cilvēks tiešām ir drausmīgs. Psihopāts, kas emocionāli un reizēm arī fiziski terorizē savus vecākus. Vecvecākiem ir vēl 2 bērni, kuri par viņiem rūpējas, bet fakts, ka auguši visi 3 ir identiskos apstākļos, 2 izauga normāli, viens - šāds. Ģimenē nebija ne vardarbības, nekā, normāla ģimene, mīloši vecāki. Tā ka nevar tā viennozīmīgi pateikt "kā izaudzināsi, tāds būs".
-
Es 100x labāk gribu dzīvot pansionātā, nekā mājā, kurā dzīvo mana meita, dēls, mazbērni, mazbērnu otrās puses un kur nonstopā ir kaut kādi kašķi, skandāli, nesaprašanās, konflikti, viedokļu atšķirības, utt. Tas ir nereāli nogurdinoši. Un jā, es esmu bijusi pansionātā un zinu, kā tur ir.

Žanra klasika latviešu sieviešu gaumē Bērniņš vienmēr pirmajā vietā, tāpēc nospiedošais vairākums laika gaitā sačakarē savas laulības, atstumj vīriešus, pašas savu dzīvi atstāj novārtā un tad, kad veiksmīgi sasniegti 55-60 gadi, bez vīra, bez interesēm un hobijiem, var beidzot pievērsties pieaugušo bērnu tramdīšanai
Pirmajā vietā vienmēr jābūt pārim, gan katram pašam sev, gan viens otram - tikai veselīgās attiecībās esoši cilvēki var izaudzināt laimīgus bērnus un saglabāt laimi arī savā dzīvē.

:D
Lasīt kārtīgi vajag, es nekur neteicu, ka vispār rada bērnu neveselīgās attiecībās un ka nerod laiku nekam citam. :D

loģiski tam pirmajam jābūt bērnam, tas būtu tikai normāli, jo bērns ir tev uz mūžu.

Žanra klasika latviešu sieviešu gaumē :D Bērniņš vienmēr pirmajā vietā, tāpēc nospiedošais vairākums laika gaitā sačakarē savas laulības, atstumj vīriešus, pašas savu dzīvi atstāj novārtā un tad, kad veiksmīgi sasniegti 55-60 gadi, bez vīra, bez interesēm un hobijiem, var beidzot pievērsties pieaugušo bērnu tramdīšanai :D
Pirmajā vietā vienmēr jābūt pārim, gan katram pašam sev, gan viens otram - tikai veselīgās attiecībās esoši cilvēki var izaudzināt laimīgus bērnus un saglabāt laimi arī savā dzīvē.

Lovisa, absolūti tev nepiekrītu. Padara laimīgus kaut vai bērnu sasniegumi, neizplūstot vairāk detaļās. Tālāk, nav dabiski, ka vecākiem ar bērniem vispār nekāda sakara nav. Lielākais izbrīns par to, ka draugs būtu svarīgākais cilvēks, nē, bērns ir jūsu miesa un asinis, draugs var notīties, sastrādāt cūcības, bet ja bērnam gadās neveiksme, mīli tāpat un ja būs jāizvēlas, kam palīdzēt, loģiski tam pirmajam jābūt bērnam, tas būtu tikai normāli, jo bērns ir tev uz mūžu.

Dievs dod Tev, Lovisa, Tev gan fizisku, gan mentālu veselību, lai Tev nebūtu nepieciešama palīdzība no tuviniekiem vecumdienās.
Kamēr tas brīdis nav pienācis, protams, ka liekas, ka neko nevajag un nevajadzēs. :D

Tu savus vecākus nedari laimīgus? Ja tu apciemo reizi gadā, nesazinies utt., tas nav rādītājs. Nav jādzīvo vienā mājā. Ja tu audzini tā, tad saņemsi to, ko esi ieaudzinājusi.

Es nezinu, vai daru viņus laimīgus. Nu diez vai es vai mani brāļi/māsas ir iemesls kāpēc viņi ir/nav laimīgi, tas būtu absurds. Viņiem pašiem ir pietiekami interesanta, piepildīta dzīve. Es apciemoju viņus krietni biežāk kā reizi gadā, bet tas jau nav būtiski - reizi gadā vai reizi nedēļā, tas diži neko nemaina. Tik un tā viņiem ir sava dzīve, man sava. Un tas ir dabiski, nebūtu normāli, ja būtu savādāk. Bet tas jau nenozīmē, ka es viņus nemīlu vai viņi nemīl mani.
Protams, ka es saņemšu atpakaļ to, ko esmu ieaudzinājusi. Bet atkārtošu vēlreiz - es neceru no viņiem neko sagaidīt, man nevajag, lai viņi mani uztur un aprūpē vai vēl kaut ko, kad būšu veca. Man tas nav vajadzīgs! Godīgi sakot, es no sirds ceru, ka līdz tādam vecumam nenodzīvošu.

Ģimenē bijām divi bērni. Vēlos 1 bērnus, max 2.

Ir nepareizi domāt, ka kāds cits var Tevi darīt laimīgu. Laime ir jāmeklē katram paša galvā.

Pilnībā Tev piekrītu. Tieši tādēļ mani izbrīna, cik daudzi cilvēki kā galveno iemeslu bērnu radīšanai min to, ka vecumdienās bērni viņus darīs laimīgus. Ja man kādreiz būs bērni, tad ne jau šī iemesla dēļ.
.
Es domāju, ka, pat ja man būs bērni (visticamāk būs), tik un tā pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē vienmēr būs mans mīļotais vīrietis, viņš būs tas, ar ko es būšu kopā vecumdienās (cerams :D) un viņš būs tas, kurš padarīs manu dzīvi pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu. Nevis bērni. Jo bērniem ir jādzīvo sava dzīve, jāatrod sava mīlestība. Tas nenozīmē, ka es nemīlēšu savus bērnus, tieši otrādi, es ļaušu viņiem būt brīviem un laimīgiem nepieprasot no viņiem mīlestību un nepārtrauktu klātbūtni vecumdienās.
Protams, neizslēdzu iespēju, ka kādreiz domāšu citādāk.

Pašai ir māsa, vienmēr bērni nav patikuši, bet zināju, ka savi patiks. Vienmēr gribējās 2, bet zināju, ka nebūs ar mazu starpību.
Ir viens bērns, un nu uzskatu, ka man jau tas par daudz. Bērnu mīlu, viņš ir mans brīnums un lolojums, bet audzināt ir grūti un mans EGO ir pārāk liels, lai vēl ziedotos tā vēl kādam bērnam, tāpēc tagad saku - nē, paldies, man bērnu vairāk nebūs, jāizaudzina šis vispirms kārtīgi. Nekad nesaki nekad, tāpēc ja man vēl būs, tad pēc gadiem 15, kad jau būs pēdējie gadi, kad sieviete var vispār dzemdēt, bet vairāk sliecos un nē.
No vienas puses bērns ļoti uzlabojis mūsu dzīvi, esam daudz tālāk tikuši un vairāk sasnieguši, bet no otras puses bērns bremzējis, jo tu nevari mazu bērnu atstāt mājās un iet kur gribi un darīt ko gribi, kā arī mans bērns nav radīts restorāniem un citām skaistām vietām, jo ir pārāk aktīvs un pagaidām man atliek tikai lielākās izklaides bērnu laukumos. Pamazām gan bērns pieaug un jau sāku just savu brīvību, tāpēc atkal ņemties ar mazuli, nu nē.

Man bērna radīšana ir ilgstošs interesants process aptuveni 20 gadu garumā. Pēc tam tas ir pieaudzis cilvēks ar savu dzīvi, kurā vecākiem ir maza teikšana, lai neteiktu nekāda.
.
To pārspēj tikai vēl viens aizraujošāks un radošāks process 'divi pieauguši Homo Sapiens indivīdi, kas veido savu dzīvi kopā'.

Bērnos, man liekas, tieši vairāk iztērē naudas, ne saņem. :D

bet var arī nebūt un būtu muļķīgi paļauties, ka vecumdienās bērni nu būs tie, kas darīs tevi laimīgu.

Tu savus vecākus nedari laimīgus? Ja tu apciemo reizi gadā, nesazinies utt., tas nav rādītājs. Nav jādzīvo vienā mājā. Ja tu audzini tā, tad saņemsi to, ko esi ieaudzinājusi.

Caloo, bet Tu gribi teikt, ka tieši bērni Tevī rada piepildījumu? Vai arī viņi palīdz Tev citādāk raudzīties uz pasauli, kas, savukārt, Tevi bagātina? Otro var panākt dažādos veidos, ne tikai caur bērniem.