Bērnu skaits

Attiecības starp vecākiem un bērniem ir ar citu nokrāsu, nekā attiecības ar otru pusīti, tāpat sava krāsa ir attiecībām pašam ar sevi. Sava krāsa ir attiecībām ar draugiem, paziņām tālākiem un tuvākiem radiem, kolēģiem, domubiedriem utt., utjp..
.
Visas krāsas ir skaistas, neviena nav labāka vai sliktāka par citām, un ir tik pasakaini izbaudīt krāsainu pasauli, ne atēsties vienu noteiktu krāsu līdz vēmienam, pārējās noniecinot. Un priecājoties par visām varavīksnes krāsām, iepazīst to visu vienojošo balto krāsu...

Varavīksne, stulbi, ka tu savu neprasmi izteikties pārliec uz mani. Būt autoritātei nenozīmē to, kā tu paskaidroji vēlāk šo vārdu:

Nu kā, tu savus vecākus neuzskati kā kaut ko īpašu un svarīgu?

Piemēram, man mani vecāki ir īpaši, svarīgi un es viņus mīlu, bet es neuzskatu, ka viņu viedoklis visur ir pareizs, tātad es nevaru teikt, ka viņu viedoklis man ir autoritatīvs, ko viņi paši arī saprot, tāpēc nemāca man, kā dzīvot.
.
Iemācies pareizi lietot vārdus.

autoritāte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1. tikai vsk. Vispāratzīta nozīme, ietekme; vispāratzītas spējas, prasme, uzskatu pareizība.
2. Cilvēks, kam ir liela ietekme, kas ieguvis vispārēju uzticību, cieņu.

Nu google lietot māki, bet žēl, ka tas skatījums pat pēc definīciju izlasīšanas aprobežojas tikai ar to, kur dzīvot, kur strādāt, kādus salātus pirkt.

Esam divu bērnu ģimene. Ir man jaunākā māšele (viņai tiko palika 20)
Kad bijām mazas , viena ar otru kāvāmies pārsvarā par mantām, kad paaugāmies un sākās pusaudžu gadi - es sāku strādāt pa brīvdienām 1x nedēļā un pelnīju kabatas naudiņu un pirku sev apģērbu,kosmētiku - sīkā visu piesavinājās sev. Plēsāmies nu dikti. Pārtraucām plēsties pirms 3 gadiem., kad abām uzradās vīrietis un es aizgāju dzīvot atsevišķi.
Kā ir tagad? - Tagad ir forši. Mēs ar māsu sazvanāmies, lai gan nekad to nedarījām agrāk, čatojam whattsapā, viņa nāk ciemos, reizēm brīvdienas pavadām kopā. (l) 8-)
---
gribētu divus bērnus, lai būtu abiem interesanti un ir vēl kāds ko mīlēt. :)
otra māsa vai brālis.

Nāku no daudzbērnu ģimenes. Nekad negribēšu daudz bērnu,jo ir neiespējami visus pietiekami nodrošināt(visi pulciņi ,inventāri sportam,breketes,velosipēds, autovadītāja apliecība, pirmā mašīna,tusiņi visādi, studijas utt.) un vēl pašam labi padzīvot. Mani vecāki mums to visu deva,bet paši atpūtušies nekad tā pa īstam nav. Viss bija pakārtots mums.
Piekristu vienam bērnam,ja vīrs dikti gribētu. Draugam gan bērni īsti nepatīk.
Citu bērniņus man dikti patīk pieskatīt,ļoti patīk bērni. :-)

Ja autoritāte asociējas ar tikai tik primitīvām idejām, tad nav ko, piekrītu.

autoritāte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1. tikai vsk. Vispāratzīta nozīme, ietekme; vispāratzītas spējas, prasme, uzskatu pareizība.
2. Cilvēks, kam ir liela ietekme, kas ieguvis vispārēju uzticību, cieņu.

Man šķiet, ka vecāki bērnu veido pēc iespējas labāku, bet otru pusīti jau tu nemaini un netaisi no bērna kājas, paņem, kura tajā laikā ir tev piemērota. :-)

Ja autoritāte asociējas ar tikai tik primitīvām idejām, tad nav ko, piekrītu.

Es šajā diskusijā nerunāju par sevi un savām saitēm ar vecākiem vai mīlas partneriem. :D Runāju par to, ka vecāki bērnam 5 gadu vecumā un bērnam 30 gadu vecumā nebūs ar vienādu nozīmi. Vecāki un bērni viens otram vienmēr būs mīļi, bet 30 gadu vecumā cilvēks pats par sevi rūpējas un pats veido savu dzīvi. Tādēļ jautāju par to autoritāti. Nezinu, kā izpaužas vecāku autoritāte uz 30 gadu vecu cilvēku, vai vecāki joprojām spēlē lomu svarīgāko lēmumu (kur mācīties, ko strādāt, ar ko kopā dzīvot, kur dzīvot utt.) pieņemšanā? Tad tas ir skumji, manuprāt.

Te izskanēja viedoklis, ka dzīve ir tikai nedaudz pāri 40... (t) Ziniet, neviens nevar garantēt, ka ap 80 gadiem neviena nenožēlos savu izvēli. Tie tomēr ir 50/60 gadi vēl... No tiem, bērnus jāaudzina tikai max 15 gadus (tieši audzināt, nevis uzturēt). No šiem 15 gadiem, reāli grūti ir pirmie 2/3 gadiņi. Tiešām kādai liekas, ka 50 gadu laikā 15 gadi ir kaut kas tik nežēlīgi briesmīgs, biedējošs un "dzuvo bojājošs"?... Dzīve nebeidzas nedaudz pēc 40... Un man bērni tiešām nozīmē bagātību - pieredzi, sevis izzināšanu, sava partnera izzināšanu no jauna aspekta, spēju iemācīties vairāk mīlēt (ne tikai sevi, vīru un vecākus/brāļus,māsas un simuni vai kaķi, bet arī savu bērnu). Cita mīlestība atver jaunus apziņas apvāršņus. Neviens ceļojums, grāmata, ēdiens, darbs nespēj ko tādu sniegt. Tā ir sevis attīstība - no diviem radīt trešo, kas ir abu miesa un asinis. Vai tad tas nav brīnums?... Var jau protams, izvēlēties palikt bāzes līmenī kā cilvēkam. Paturēt savu egoismu tik lielu, ka vietas vairs nekam citam neatliks un priecāties par to. Bet tiešām kāds var garantēt, ka šāda izvēle darīs jūs laimīgas, kad būsiet jau 60 gadu vecumā, kad būsiet izceļojušās, izlasījušās, izstrādājušās, izdauzījušās un izklaidējušās uz nebēdu, draugs blakus būs tik ļoti pierasts, paziņas sāks pamazām aiziet no šīs pasaules un viss, kas jums būs - kārtējā krutā mašīna, māja un žūksnis naudas kabatā, kas būs jau nevis ekstra, bet gadiem pierasta lieta, nu un varbūt daži kaķi vai suns... Jūsu vecāki jau būs aizsaulē un pa lielam, nevienam jūsu vairs nevajadzēs. Nebūs bērnu, nebūs mazbērnu un nebūs bagātības, atmiņu, nebūs neviena, kuram jūs kaut uz sekundi būsiet svarīgi un pieminēšanas vērti...
Es nenosodu! Jā, izklausās kā pārmetums, bet es tikai aicinu aizdomāties par laiku, kad būsiet nogurušas no savas dzīves. Kam būs vērtība? Darbam? Naudai? Ceļojumiem? Vai tam, ko jūs kā cilvēks esat izdarujušas, lai iemācītos būt par cilvēku?...

Un ja neuzskata? Kāpēc obligāti ir jāuzskata tāpat kā uzskata citi? Lai tikai neatšķirtos no citiem?

Tad lai tā arī atbild, ka neuzskata par īpašiem un svarīgiem, es paskaidroju to ''autoritātes'' jēdzienu, ne norādīju atbildi, ko par katru cenu jāsagaida.
*
Es vēl domāju par to, ka vecākus, bērnus citus nevari izvēlēties, bet partneri varētu.

Nu kā, tu savus vecākus neuzskati kā kaut ko īpašu un svarīgu?

Un ja neuzskata? Kāpēc obligāti ir jāuzskata tāpat kā uzskata citi? Lai tikai neatšķirtos no citiem? Man radiniecīgās saites, asins radniecība vispār nav svarīga, man svarīgs ir soul mate.

Kāpēc jums gribas kādu stādīt augstāk par otru? Gan mīļotais cilvēks, gan kopīgā atvase nevar būt vienlīdzīgi svarīgi? Es nevarētu saviem vecākiem pateikt piemēram ''Jūs man vairs neesat tik svarīgi, jo man ir vīrs un mēs dzīvojam kopā un vienmēr dzīvosim. Bet jūs gan esat otrajā pasaules malā (manā situācijā), tādēļ mans vīrs man ir svarīgāks'' :D Vai otrs variants, pateikt vīram ''Tu man neesi tik svarīgs kā mani vecāki vai bērns, jo mums nav vienas asinis'' :D Abi varianti ir maigi sakot stulbi.
Vecāki ieņem vienu ļoti svarīgu lomu un vīrs otru, katrs spēlē savu, bet tās abas noteikti ir vienvērtīgas. Un tikpat vienlīdzīgu lomu spēlēs mūsu bērns. Nekādās kastās ģimeni nedalu :D

Luī, fiziskais ir tikai fiziskais - pietiek asinsradinieku, kuriem nav pilnīgi nekā kopīga, izņemot asinis, tāpat kā otrādi :)
Tas, ka vecāki un bērni viens otru turpina mīlēt, nav tas pats kas "bērns ir uz mūžu". Mīlestība nemaina faktu, ka bērns var atrasties pavisam citā valstī, atbraukt ciemos reizi gadā un vecāki tāpat paliek divatā (ideālā variantā), tieši tāpēc nevajag bērnus nostādīt pāri visam, jo partneris tomēr ir tas, kurš tiešām paliks blakus.

Ko nozīmē šis:
tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu

Nu kā, tu savus vecākus neuzskati kā kaut ko īpašu un svarīgu? :-) Nav jau runa par materiālām lietām un tā.

..un kā vecāki iesaistās šo pieaugušo meiteņu dzīvē. Ko nozīmē šis:

tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu

Tas, ka bērni nozūd tālēs zilajās ir tavs audzināšanas jautājums. Ja attieksies pret to, kā kaut ko mazsvarīgu, tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu.

Mani interesētu, kā tu (vai kāda cita meitene, kurai ir līdzīgs skatījums tavējam) iesaistās savu vecāku dzīvē, pieņemot, ka visas diskusijā iesaistītās personas ir pieaugušas un dzīvo atsevišķi no vecākiem, tātad nav aprūpējamas.

Delusion, tad pēc Tevis rakstītā varu spriest kāda ir Tava ģimene. Ne visai cieša.
Es savus vecākus neesmu nostādījusi ne otrajā ne trešajā, ne piektajā plānā. Kā tas notiek? Kas tie par stulbiem plāniem? Man ir mīloša ģimene, manas radniecīgās saites un ir partneris, kas ieņem tikpat svarīgu vietu manā dzīvē un top par līdzvērtīgu ģimenes locekli. Tas viss ir viens vesels kopums un kaut ko dalīt pa prioritātēm šķiet stulbi.
Tas, ka es dzīvoju savu dzīvi, nekā nemaina manas attiecības ar vecākiem, nemīlam mēs viens otru mazāk tikai tāpēc, ka dzīvoju atsevišķi. Nav bērnu un ģimenes radīšana liels konveijers, kurš sākas ar pēcnācēju radīšanu, izaudzināšanu un palaišanu savā dzīvē un visu labu! Man vairs Tevi nevajag un Tev mani arī ne. Mans darbiņš ir paveikts un mums vairs vienam gar otru nav nekādas daļas.
Un jau atkal - radniecīgās saites nekas nepārraus. Bet čaļi nāk un iet, nekas jūs nesaista fiziski. Kopīgs bērns gan ir tas, kas var jūs sasaistīt fiziski uz mūžu, bet tāpat tās nebūs vienas asinis.

MANUPRĀT, jā, ir visai interesanti izvēlēties glābt ko citu, nevis to, ko esi radījis, kas ir nācis no tevis. Bet viedokļi te var atšķirties, kā jau Daenerys teica, esot bērniem vai neesot. :-) Tas, ka bērni nozūd tālēs zilajās ir tavs audzināšanas jautājums. Ja attieksies pret to, kā kaut ko mazsvarīgu, tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu. Un es neuzskatu, ka visiem vajag būt bērniem!
Meowth, ja nesaproti, ka tas bija tikai diskusijas raisīšanai un ka ne jau super nopietni domāts un ka kādai nu tagad būtu reāli jāizvēlas, tad tev virs 18 gadiem diez vai ir. :-)

Kā jūs (sievietes, kuras negrib bērnus) iztēlojaties savu dzīvi no 40 gadiem un uz priekšu?

Man līdz 40 ir palikuši tieši 8 gadi, tā ka ļoti šaubos, ka šajā laikā manā dzīves skatījumā kaut kas mainīsies. Dzīvošu tāpat kā līdz šim - mierīga un ar savu dzīvi apmierināta. Es sevi pazīstu un zinu, ko man šajā dzīvē vajag un ko nevajag. Ir jāsaprot, ka visi cilvēki nav vienādi. Lai cik dīvaini tas arī kādam nešķistu, eksistē cilvēki, kam bērni nav maksimālais mūža piepildījums.