Bērnu skaits

Nu kā, tu savus vecākus neuzskati kā kaut ko īpašu un svarīgu?

Un ja neuzskata? Kāpēc obligāti ir jāuzskata tāpat kā uzskata citi? Lai tikai neatšķirtos no citiem? Man radiniecīgās saites, asins radniecība vispār nav svarīga, man svarīgs ir soul mate.

Un ja neuzskata? Kāpēc obligāti ir jāuzskata tāpat kā uzskata citi? Lai tikai neatšķirtos no citiem?

Tad lai tā arī atbild, ka neuzskata par īpašiem un svarīgiem, es paskaidroju to ''autoritātes'' jēdzienu, ne norādīju atbildi, ko par katru cenu jāsagaida.
*
Es vēl domāju par to, ka vecākus, bērnus citus nevari izvēlēties, bet partneri varētu.

Te izskanēja viedoklis, ka dzīve ir tikai nedaudz pāri 40... (t) Ziniet, neviens nevar garantēt, ka ap 80 gadiem neviena nenožēlos savu izvēli. Tie tomēr ir 50/60 gadi vēl... No tiem, bērnus jāaudzina tikai max 15 gadus (tieši audzināt, nevis uzturēt). No šiem 15 gadiem, reāli grūti ir pirmie 2/3 gadiņi. Tiešām kādai liekas, ka 50 gadu laikā 15 gadi ir kaut kas tik nežēlīgi briesmīgs, biedējošs un "dzuvo bojājošs"?... Dzīve nebeidzas nedaudz pēc 40... Un man bērni tiešām nozīmē bagātību - pieredzi, sevis izzināšanu, sava partnera izzināšanu no jauna aspekta, spēju iemācīties vairāk mīlēt (ne tikai sevi, vīru un vecākus/brāļus,māsas un simuni vai kaķi, bet arī savu bērnu). Cita mīlestība atver jaunus apziņas apvāršņus. Neviens ceļojums, grāmata, ēdiens, darbs nespēj ko tādu sniegt. Tā ir sevis attīstība - no diviem radīt trešo, kas ir abu miesa un asinis. Vai tad tas nav brīnums?... Var jau protams, izvēlēties palikt bāzes līmenī kā cilvēkam. Paturēt savu egoismu tik lielu, ka vietas vairs nekam citam neatliks un priecāties par to. Bet tiešām kāds var garantēt, ka šāda izvēle darīs jūs laimīgas, kad būsiet jau 60 gadu vecumā, kad būsiet izceļojušās, izlasījušās, izstrādājušās, izdauzījušās un izklaidējušās uz nebēdu, draugs blakus būs tik ļoti pierasts, paziņas sāks pamazām aiziet no šīs pasaules un viss, kas jums būs - kārtējā krutā mašīna, māja un žūksnis naudas kabatā, kas būs jau nevis ekstra, bet gadiem pierasta lieta, nu un varbūt daži kaķi vai suns... Jūsu vecāki jau būs aizsaulē un pa lielam, nevienam jūsu vairs nevajadzēs. Nebūs bērnu, nebūs mazbērnu un nebūs bagātības, atmiņu, nebūs neviena, kuram jūs kaut uz sekundi būsiet svarīgi un pieminēšanas vērti...
Es nenosodu! Jā, izklausās kā pārmetums, bet es tikai aicinu aizdomāties par laiku, kad būsiet nogurušas no savas dzīves. Kam būs vērtība? Darbam? Naudai? Ceļojumiem? Vai tam, ko jūs kā cilvēks esat izdarujušas, lai iemācītos būt par cilvēku?...

Es šajā diskusijā nerunāju par sevi un savām saitēm ar vecākiem vai mīlas partneriem. :D Runāju par to, ka vecāki bērnam 5 gadu vecumā un bērnam 30 gadu vecumā nebūs ar vienādu nozīmi. Vecāki un bērni viens otram vienmēr būs mīļi, bet 30 gadu vecumā cilvēks pats par sevi rūpējas un pats veido savu dzīvi. Tādēļ jautāju par to autoritāti. Nezinu, kā izpaužas vecāku autoritāte uz 30 gadu vecu cilvēku, vai vecāki joprojām spēlē lomu svarīgāko lēmumu (kur mācīties, ko strādāt, ar ko kopā dzīvot, kur dzīvot utt.) pieņemšanā? Tad tas ir skumji, manuprāt.

Ja autoritāte asociējas ar tikai tik primitīvām idejām, tad nav ko, piekrītu.

Man šķiet, ka vecāki bērnu veido pēc iespējas labāku, bet otru pusīti jau tu nemaini un netaisi no bērna kājas, paņem, kura tajā laikā ir tev piemērota. :-)

Ja autoritāte asociējas ar tikai tik primitīvām idejām, tad nav ko, piekrītu.

autoritāte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1. tikai vsk. Vispāratzīta nozīme, ietekme; vispāratzītas spējas, prasme, uzskatu pareizība.
2. Cilvēks, kam ir liela ietekme, kas ieguvis vispārēju uzticību, cieņu.

Nāku no daudzbērnu ģimenes. Nekad negribēšu daudz bērnu,jo ir neiespējami visus pietiekami nodrošināt(visi pulciņi ,inventāri sportam,breketes,velosipēds, autovadītāja apliecība, pirmā mašīna,tusiņi visādi, studijas utt.) un vēl pašam labi padzīvot. Mani vecāki mums to visu deva,bet paši atpūtušies nekad tā pa īstam nav. Viss bija pakārtots mums.
Piekristu vienam bērnam,ja vīrs dikti gribētu. Draugam gan bērni īsti nepatīk.
Citu bērniņus man dikti patīk pieskatīt,ļoti patīk bērni. :-)

Esam divu bērnu ģimene. Ir man jaunākā māšele (viņai tiko palika 20)
Kad bijām mazas , viena ar otru kāvāmies pārsvarā par mantām, kad paaugāmies un sākās pusaudžu gadi - es sāku strādāt pa brīvdienām 1x nedēļā un pelnīju kabatas naudiņu un pirku sev apģērbu,kosmētiku - sīkā visu piesavinājās sev. Plēsāmies nu dikti. Pārtraucām plēsties pirms 3 gadiem., kad abām uzradās vīrietis un es aizgāju dzīvot atsevišķi.
Kā ir tagad? - Tagad ir forši. Mēs ar māsu sazvanāmies, lai gan nekad to nedarījām agrāk, čatojam whattsapā, viņa nāk ciemos, reizēm brīvdienas pavadām kopā. (l) 8-)
---
gribētu divus bērnus, lai būtu abiem interesanti un ir vēl kāds ko mīlēt. :)
otra māsa vai brālis.

autoritāte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1. tikai vsk. Vispāratzīta nozīme, ietekme; vispāratzītas spējas, prasme, uzskatu pareizība.
2. Cilvēks, kam ir liela ietekme, kas ieguvis vispārēju uzticību, cieņu.

Nu google lietot māki, bet žēl, ka tas skatījums pat pēc definīciju izlasīšanas aprobežojas tikai ar to, kur dzīvot, kur strādāt, kādus salātus pirkt.

Varavīksne, stulbi, ka tu savu neprasmi izteikties pārliec uz mani. Būt autoritātei nenozīmē to, kā tu paskaidroji vēlāk šo vārdu:

Nu kā, tu savus vecākus neuzskati kā kaut ko īpašu un svarīgu?

Piemēram, man mani vecāki ir īpaši, svarīgi un es viņus mīlu, bet es neuzskatu, ka viņu viedoklis visur ir pareizs, tātad es nevaru teikt, ka viņu viedoklis man ir autoritatīvs, ko viņi paši arī saprot, tāpēc nemāca man, kā dzīvot.
.
Iemācies pareizi lietot vārdus.

Attiecības starp vecākiem un bērniem ir ar citu nokrāsu, nekā attiecības ar otru pusīti, tāpat sava krāsa ir attiecībām pašam ar sevi. Sava krāsa ir attiecībām ar draugiem, paziņām tālākiem un tuvākiem radiem, kolēģiem, domubiedriem utt., utjp..
.
Visas krāsas ir skaistas, neviena nav labāka vai sliktāka par citām, un ir tik pasakaini izbaudīt krāsainu pasauli, ne atēsties vienu noteiktu krāsu līdz vēmienam, pārējās noniecinot. Un priecājoties par visām varavīksnes krāsām, iepazīst to visu vienojošo balto krāsu...

10 gadus biju viena pati :-P un tad pāris gadu laikā pievienojās 2 māsas un vēl vēlāk brālis
šobrīd man ir 1 puika, bet ļoti gribu vēl 1 mazo. tad ar 2 gan pietiks

Meowth, es paskaidroju domu, ne to vārdu, sāksim ar to. Tālāk, nav runa par viņu viedokli, domām tapešu krāsu jautājumos vai kā citādi, bet par būtību. Pat ja ņem tavus iekopētos skaidrojumus, tad tu jau to arī pati apgalvo, cieni, uzticība ir, prasme tevi izaudzināt, lai nu kā u.c. ;-)

Tālāk, nav runa par viņu viedokli, domām tapešu krāsu jautājumos vai kā citādi, bet par būtību.

Tas ir, būt autoritātei nenozīmē, ka jāpiekrīt 100% visam, ko saka, vienmēr, par visu.

Iemācies pareizi lietot vārdus.

Look out of the box.

Lovisa

Caloo,es zināju, ka Tu tā teiksi. Jā, pareizi, katram pašam sava laime jāatrod sevī nevis citos cilvēkos. Un tomēr vai tad visiem mums nav vajadzīga mīlestība? Ar to es domāju mīlestība, ko sniedz mīļotais cilvēks, bērni tam ir tikai skaists papildinājums un turpinājums šai mīlestībai.

Kopumā jā, ir vajadzīga. Bet ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri mierīgi dzīvo bez tās.
Pret bērniem, manuprāt, ir vnk savādāka mīlestība. Bet atkal - te lielu lomu spēlē tas, kādā ģimenē cilvēks ir uzaudzis un daudz citu faktoru. Ir daudz cilvēku, kuriem viņu bērni ir pie vienas vietas. Attiecīgi - uzaugot, vairums šo bērnu turpina izplatīt to, kas nu viņiem bērnībā ir iedots līdzi.

Man nav bērnu, tikai tad, kad būs, es varēšu pateikt ar ko man saikne būs stiprāka. Tagad es tikai varu pateikt, kā man liekas. Man arī nepatīk salīdzināt, kurš būtu pirmajā vietā un kurš otrajā, jo principā to nevar salīdzināt, bet domāju, ka attiecībām ar mīļoto cilvēku ir jābūt prioritātei. Un tām, kas tūlīt sāks kasīties - tas nenozīmē, ka bērns jāatstāj novārtā un ka tāpēc es bērnu mīlēšu mazāk. Kā arī tas nenozīmē, ka, ja būs jāizvēlas, kuru glābt, tad glābšu vīrieti. Protams, nē.

Mhm. :) Ja šausmīgi gribās, tad var jau salīdzināt, bet tas ir kā ābolus ar apelsīniem - abi ir augļi, abus var ēst, abi garšīgi, bet tomēr savādāki. :)
Attiecībā uz prioritātēm - nav jau tās akmenī iecirstas, tāpat kā tavas attiecības. Kad būs bērni, tikai tad Tu reāli sapratīsi, ko tas prasa no jums abiem un, ja domājat vienā virzienā, tad tas jūs tikai vienos.

Ir daudz cilvēku, kuriem viņu bērni ir pie vienas vietas. Attiecīgi - uzaugot, vairums šo bērnu turpina izplatīt to, kas nu viņiem bērnībā ir iedots līdzi.

+
Caloo, mums laikam pirmo reizi kādā tēmā arī sakrīt domas. :D

Nuu, Tu padomā labi, maybe Tev, tomēr, ir vēl kas sakāms... :D

Un gan jau tik pat daudz ir cilvēku, kuri nenāk no mīlošām ģimenēm, bet saviem bērniem mēģina nodrošināt tieši to, ko pašu bērnībā nav sanācis piedzīvot. ;-) Man šķiet, ka tieši mūsdienās labas, siltas, ģimeniskas attiecības ir lielāka vērtība kā, piemēram, laikā, kad augu pati.