Bērnu skaits

Luī,
es taču teicu, ka cerams līdz tādam vecumam nenodzīvošu, tas mani tiešām nebiedē.
Varavīksne,
delusion ļoti precīzi izteica manas domas par to, kas notiek, kad bērns ir visa dzīve un nekas cits neeksistē.
Caloo,
es zināju, ka Tu tā teiksi. Jā, pareizi, katram pašam sava laime jāatrod sevī nevis citos cilvēkos. Un tomēr vai tad visiem mums nav vajadzīga mīlestība? Ar to es domāju mīlestība, ko sniedz mīļotais cilvēks, bērni tam ir tikai skaists papildinājums un turpinājums šai mīlestībai.
Man nav bērnu, tikai tad, kad būs, es varēšu pateikt ar ko man saikne būs stiprāka. Tagad es tikai varu pateikt, kā man liekas. Man arī nepatīk salīdzināt, kurš būtu pirmajā vietā un kurš otrajā, jo principā to nevar salīdzināt, bet domāju, ka attiecībām ar mīļoto cilvēku ir jābūt prioritātei. Un tām, kas tūlīt sāks kasīties - tas nenozīmē, ka bērns jāatstāj novārtā un ka tāpēc es bērnu mīlēšu mazāk. Kā arī tas nenozīmē, ka, ja būs jāizvēlas, kuru glābt, tad glābšu vīrieti. Protams, nē.

Nāku no 4 bērnu ģimenes. Vecuma starpība mums kartam no katra aptuveni 1,5-2 gadiem. Domāju, ka mammai bija grūti ar tik daudz maziem bērniem, bet man ļoti patika. Visi esam tuvi un lieliski saprotamies. Nevaru iedomāties būt vienīgajam bērna ģimenē.
Vīrs ir venīgais bērns, ja godīgi, tad var to redzēt viņa raksturā - pieradis ka viņu aptekalē, mazliet egoistisks.
Kad runājam par bērniem, tad abi gribam vismaz 2, bet ja finanses, veselība un apstākli ļaus vairāk, tad domāju, ka būs arī vairāk :)

Saka jau,ka mātes mīlestība pret bērnu ir vienīgā patiesā mīlestība. Citu tik spēcīgu jūtu nav uz Zemes.
Loģiski domājot, partneris ir svešs cilvēks, pret kuru ir jūtas izveidojušās laika gaitā. Bet bērns ir Tava miesa un asinis. Domāju, ka es glābtu daļu sevis, nevis cilvēku,kuram ir liela loma manā dzīvē nejaušības dēļ (tas varēja būt arī cits cilvēks). Un arī partneri var citu atrast.

+ arī šim, delusion par prieku.
Tu velc uz to, ka es speciāli veidoju šādu tēmu, lai uzspiestu viedokli, ka ''visa dzīve var būt vienīgi bērns''? :D Reāli šī diskusija, kā tas vienmēr notiek, aiziet pa tēmu tālāk. Saplusoju tiem komentāriem, kas arī laba pasaka domu, ja pamanīji arī tiem, kuru kopējam viedoklim gluži nepiekrītu, bet tu pamani tikai savu vājo vietu, lai jau būtu.

delusion ļoti precīzi izteica manas domas par to, kas notiek, kad bērns ir visa dzīve un nekas cits neeksistē.

Turklāt, es nekur neesmu teikusi, ka šādi jābūt. :-)

Cilvēki arī spēj to visu sabalansēt.

Ja man būtu jāizvēlas, ko glābt, tad viennozīmīgi savu bērnu. Vīrs domā tāpat. Godīgi sakot, man būtu milzīga vilšanās, ja viņš domātu savādāk.

Ja es izsaku pretēju viedokli par konkrētu aspektu, tā uzreiz ir vājā vieta? Interesanti secinājumi, lai arī absolūti neobjektīvi :)

Partneri nāk un iet. Bērns paliek uz mūžu. Šķiet ļoti dīvaini izvēlēties partneri.. ļoti, ļoti dīvaini :D

Tas ne tikai ir dīvaini, bet arī pretdabiski. :-D Bet nemanīju, ka kāda mamma tā teiktu, tā kā būsim saprotoši.

Ja es izsaku pretēju viedokli par konkrētu aspektu, tā uzreiz ir vājā vieta? Interesanti secinājumi, lai arī absolūti neobjektīvi

Pagriez to pašu uz savu komentāru vai noņemies ar kādu citu, piemēram, Luī, Salomē, kas arī izsaka savu viedokli konkrētā lietā. :-)

Partneri nāk un iet. Bērns paliek uz mūžu.

Tur jau tā lieta, ka bērns nepaliek - bērns uzsāk savu dzīvi, uzsāk pats savas attiecības un vecāki nobīdās ne tikai otrajā, bet pat piektajā un sestajā plānā.

Bērns izaug, aiziet savā dzīvē. Vīrietis ar sievieti paliek kopā tāpat kā bija pirms bērna.
Vai te kāda, kurai 30, dzīvo pie mātes un ir vienīgā mātes dzīves jēga? Ja tā, žēl to nabaga māti, kas nav spējusi realizēties ne mīlestībā, ne karjerā.
.
Tas jautājums, kuru izvēlēties, gan ir stulbs.

Kā jūs (sievietes, kuras negrib bērnus) iztēlojaties savu dzīvi no 40 gadiem un uz priekšu?

Man līdz 40 ir palikuši tieši 8 gadi, tā ka ļoti šaubos, ka šajā laikā manā dzīves skatījumā kaut kas mainīsies. Dzīvošu tāpat kā līdz šim - mierīga un ar savu dzīvi apmierināta. Es sevi pazīstu un zinu, ko man šajā dzīvē vajag un ko nevajag. Ir jāsaprot, ka visi cilvēki nav vienādi. Lai cik dīvaini tas arī kādam nešķistu, eksistē cilvēki, kam bērni nav maksimālais mūža piepildījums.

MANUPRĀT, jā, ir visai interesanti izvēlēties glābt ko citu, nevis to, ko esi radījis, kas ir nācis no tevis. Bet viedokļi te var atšķirties, kā jau Daenerys teica, esot bērniem vai neesot. :-) Tas, ka bērni nozūd tālēs zilajās ir tavs audzināšanas jautājums. Ja attieksies pret to, kā kaut ko mazsvarīgu, tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu. Un es neuzskatu, ka visiem vajag būt bērniem!
Meowth, ja nesaproti, ka tas bija tikai diskusijas raisīšanai un ka ne jau super nopietni domāts un ka kādai nu tagad būtu reāli jāizvēlas, tad tev virs 18 gadiem diez vai ir. :-)

Delusion, tad pēc Tevis rakstītā varu spriest kāda ir Tava ģimene. Ne visai cieša.
Es savus vecākus neesmu nostādījusi ne otrajā ne trešajā, ne piektajā plānā. Kā tas notiek? Kas tie par stulbiem plāniem? Man ir mīloša ģimene, manas radniecīgās saites un ir partneris, kas ieņem tikpat svarīgu vietu manā dzīvē un top par līdzvērtīgu ģimenes locekli. Tas viss ir viens vesels kopums un kaut ko dalīt pa prioritātēm šķiet stulbi.
Tas, ka es dzīvoju savu dzīvi, nekā nemaina manas attiecības ar vecākiem, nemīlam mēs viens otru mazāk tikai tāpēc, ka dzīvoju atsevišķi. Nav bērnu un ģimenes radīšana liels konveijers, kurš sākas ar pēcnācēju radīšanu, izaudzināšanu un palaišanu savā dzīvē un visu labu! Man vairs Tevi nevajag un Tev mani arī ne. Mans darbiņš ir paveikts un mums vairs vienam gar otru nav nekādas daļas.
Un jau atkal - radniecīgās saites nekas nepārraus. Bet čaļi nāk un iet, nekas jūs nesaista fiziski. Kopīgs bērns gan ir tas, kas var jūs sasaistīt fiziski uz mūžu, bet tāpat tās nebūs vienas asinis.

Tas, ka bērni nozūd tālēs zilajās ir tavs audzināšanas jautājums. Ja attieksies pret to, kā kaut ko mazsvarīgu, tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu.

Mani interesētu, kā tu (vai kāda cita meitene, kurai ir līdzīgs skatījums tavējam) iesaistās savu vecāku dzīvē, pieņemot, ka visas diskusijā iesaistītās personas ir pieaugušas un dzīvo atsevišķi no vecākiem, tātad nav aprūpējamas.

..un kā vecāki iesaistās šo pieaugušo meiteņu dzīvē. Ko nozīmē šis:

tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu

Ko nozīmē šis:
tad kāpēc gan saņemtu pretī autoritātes lomu

Nu kā, tu savus vecākus neuzskati kā kaut ko īpašu un svarīgu? :-) Nav jau runa par materiālām lietām un tā.

Luī, fiziskais ir tikai fiziskais - pietiek asinsradinieku, kuriem nav pilnīgi nekā kopīga, izņemot asinis, tāpat kā otrādi :)
Tas, ka vecāki un bērni viens otru turpina mīlēt, nav tas pats kas "bērns ir uz mūžu". Mīlestība nemaina faktu, ka bērns var atrasties pavisam citā valstī, atbraukt ciemos reizi gadā un vecāki tāpat paliek divatā (ideālā variantā), tieši tāpēc nevajag bērnus nostādīt pāri visam, jo partneris tomēr ir tas, kurš tiešām paliks blakus.

Kāpēc jums gribas kādu stādīt augstāk par otru? Gan mīļotais cilvēks, gan kopīgā atvase nevar būt vienlīdzīgi svarīgi? Es nevarētu saviem vecākiem pateikt piemēram ''Jūs man vairs neesat tik svarīgi, jo man ir vīrs un mēs dzīvojam kopā un vienmēr dzīvosim. Bet jūs gan esat otrajā pasaules malā (manā situācijā), tādēļ mans vīrs man ir svarīgāks'' :D Vai otrs variants, pateikt vīram ''Tu man neesi tik svarīgs kā mani vecāki vai bērns, jo mums nav vienas asinis'' :D Abi varianti ir maigi sakot stulbi.
Vecāki ieņem vienu ļoti svarīgu lomu un vīrs otru, katrs spēlē savu, bet tās abas noteikti ir vienvērtīgas. Un tikpat vienlīdzīgu lomu spēlēs mūsu bērns. Nekādās kastās ģimeni nedalu :D