Bērnu skaits

Dievs dod Tev, Lovisa, Tev gan fizisku, gan mentālu veselību, lai Tev nebūtu nepieciešama palīdzība no tuviniekiem vecumdienās.
Kamēr tas brīdis nav pienācis, protams, ka liekas, ka neko nevajag un nevajadzēs. :D

Lovisa, absolūti tev nepiekrītu. Padara laimīgus kaut vai bērnu sasniegumi, neizplūstot vairāk detaļās. Tālāk, nav dabiski, ka vecākiem ar bērniem vispār nekāda sakara nav. Lielākais izbrīns par to, ka draugs būtu svarīgākais cilvēks, nē, bērns ir jūsu miesa un asinis, draugs var notīties, sastrādāt cūcības, bet ja bērnam gadās neveiksme, mīli tāpat un ja būs jāizvēlas, kam palīdzēt, loģiski tam pirmajam jābūt bērnam, tas būtu tikai normāli, jo bērns ir tev uz mūžu.

loģiski tam pirmajam jābūt bērnam, tas būtu tikai normāli, jo bērns ir tev uz mūžu.

Žanra klasika latviešu sieviešu gaumē :D Bērniņš vienmēr pirmajā vietā, tāpēc nospiedošais vairākums laika gaitā sačakarē savas laulības, atstumj vīriešus, pašas savu dzīvi atstāj novārtā un tad, kad veiksmīgi sasniegti 55-60 gadi, bez vīra, bez interesēm un hobijiem, var beidzot pievērsties pieaugušo bērnu tramdīšanai :D
Pirmajā vietā vienmēr jābūt pārim, gan katram pašam sev, gan viens otram - tikai veselīgās attiecībās esoši cilvēki var izaudzināt laimīgus bērnus un saglabāt laimi arī savā dzīvē.

Žanra klasika latviešu sieviešu gaumē Bērniņš vienmēr pirmajā vietā, tāpēc nospiedošais vairākums laika gaitā sačakarē savas laulības, atstumj vīriešus, pašas savu dzīvi atstāj novārtā un tad, kad veiksmīgi sasniegti 55-60 gadi, bez vīra, bez interesēm un hobijiem, var beidzot pievērsties pieaugušo bērnu tramdīšanai
Pirmajā vietā vienmēr jābūt pārim, gan katram pašam sev, gan viens otram - tikai veselīgās attiecībās esoši cilvēki var izaudzināt laimīgus bērnus un saglabāt laimi arī savā dzīvē.

:D
Lasīt kārtīgi vajag, es nekur neteicu, ka vispār rada bērnu neveselīgās attiecībās un ka nerod laiku nekam citam. :D

Radīt bērnus ar domu, ka vecumdienās tie jums palīdzēs, ir vairāk nekā egoistiski. Pirmkārt, saskaitot visas izmaksas, drēbes, mēbeles, pulciņi, augstskolas maksa, utt. lētāk ir to naudu atlikt un izvēlēties dārgu pansionātu vai kopēju, paliks nauda pāri pat visām operācijām. Otrkārt, tas, ka jums būs bērni, nenozīmē, ka viņi par jums vecumdienās rūpēsies. Kā mana vecmamma pateica par savu vecāko dēlu - ja ir tāds bērns, tad labāk, lai nav vispār nekāds. Un viņa to domāja nopietni, jo tas cilvēks tiešām ir drausmīgs. Psihopāts, kas emocionāli un reizēm arī fiziski terorizē savus vecākus. Vecvecākiem ir vēl 2 bērni, kuri par viņiem rūpējas, bet fakts, ka auguši visi 3 ir identiskos apstākļos, 2 izauga normāli, viens - šāds. Ģimenē nebija ne vardarbības, nekā, normāla ģimene, mīloši vecāki. Tā ka nevar tā viennozīmīgi pateikt "kā izaudzināsi, tāds būs".
-
Es 100x labāk gribu dzīvot pansionātā, nekā mājā, kurā dzīvo mana meita, dēls, mazbērni, mazbērnu otrās puses un kur nonstopā ir kaut kādi kašķi, skandāli, nesaprašanās, konflikti, viedokļu atšķirības, utt. Tas ir nereāli nogurdinoši. Un jā, es esmu bijusi pansionātā un zinu, kā tur ir.

Salomē

Caloo, bet Tu gribi teikt, ka tieši bērni Tevī rada piepildījumu? Vai arī viņi palīdz Tev citādāk raudzīties uz pasauli, kas, savukārt, Tevi bagātina?

Mhm - gan, gan. Tas ir sajūtas un emocijas, kuras nav aizvietojamas.
Lovisa

Tieši tādēļ mani izbrīna, cik daudzi cilvēki kā galveno iemeslu bērnu radīšanai min to, ka vecumdienās bērni viņus darīs laimīgus. Ja man kādreiz būs bērni, tad ne jau šī iemesla dēļ.

Es domāju, ka, pat ja man būs bērni (visticamāk būs), tik un tā pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē vienmēr būs mans mīļotais vīrietis, viņš būs tas, ar ko es būšu kopā vecumdienās (cerams ) un viņš būs tas, kurš padarīs manu dzīvi pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu. Nevis bērni.

Izlasi vienu savu un tad otru tekstu. :)
Tavuprāt, tavas attiecības ar vīrieti, ko Tu mīli, tavu dzīvi darīs pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu, bet tavas attiecības ar bērniem, ko Tu mīlēsi (cerams), Tavu dzīvi nedarīs pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu. :)
Neko jau nevar garantēt un cilvēki ir dažādi, bet principā, saikne, kas Tev būs ar taviem bērniem, būs daudz stiprāka par to, kas Tevi saista ar tavu vīrieti.

bērniem ir jādzīvo sava dzīve, jāatrod sava mīlestība. Tas nenozīmē, ka es nemīlēšu savus bērnus, tieši otrādi, es ļaušu viņiem būt brīviem un laimīgiem nepieprasot no viņiem mīlestību un nepārtrauktu klātbūtni vecumdienās.

Protams, ka es saņemšu atpakaļ to, ko esmu ieaudzinājusi. Bet atkārtošu vēlreiz - es neceru no viņiem neko sagaidīt, man nevajag, lai viņi mani uztur un aprūpē vai vēl kaut ko, kad būšu veca. Man tas nav vajadzīgs!

Es absolūti nerunāju par materiālām lietām, kaut kā pieprasīšanu vai nepārtrauktu klātbūtni vecumdienās. :)
Arī ar taviem bērniem Tev ir attiecības, tikai citā plāksnē, nekā ar tavu vīrieti. Šīs attiecības var dot ne mazāku gandarījumu, piepildījumu un padarīt tavu dzīvi dzīvošanas vērtu. Tā ir tava izvēle kādas viņas veidot - ieguldīt sevi viņās vai nē.

Dramatizēsim situāciju: ko jūs glābtu no bojāejas - bērnu vai draugu?

principā, saikne, kas Tev būs ar taviem bērniem, būs daudz stiprāka par to, kas Tevi saista ar tavu vīrieti

+

Dramatizēsim situāciju: ko jūs glābtu no bojāejas - bērnu vai draugu?

Uz to var atbildēt tikai tās, kam ir bērni, citādi nav objektīvi. Ja man nav bērnu un es tos nevēlos, loģiski, ka es teikšu, ka viennozīmīgi glābšu draugu, pat, ja man būtu bērns. Bet, ja man bērns būtu de facto, iespējams, mana atbilde atšķirtos.

Es gan īsti nesaprotu, kas tā par pirmo/otro vietu? Kā izpaužas tas, ka pirmajā vietā ir vīrs vai bērns? Kā vispār var konkurēt vīrs ar bērnu? Viņiem taču ir pilnīgi dažādas lomas ģimenē un vispār dzīvē.
.
Bet tā vispārīgi piekrītu šim:

principā, saikne, kas Tev būs ar taviem bērniem, būs daudz stiprāka par to, kas Tevi saista ar tavu vīrieti.

Uz to var atbildēt tikai tās, kam ir bērni, citādi nav objektīvi.

Nu jā, tas tik, manuprāt, pierādītu to, ko mēģināju pateikt par to saistību attiecībās.

Interesanti, kā gan var tik vienkārši novērtēt, un salīdzināt svešu attiecību nozīmīgumu un saišu stiprību?(t)
Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā attiecības un mīlestība nav visiem vienāda. Man ir paveicies sastapt savu dvēseles radinieku, kuru es mīlu vairāk par visu. Jā, varbūt es neesmu kompetenta atbildēt par bērna glābšanu, bet es noteikti glābtu vīru, nevis pati sevi, vai piemēram, savu miesīgo māti.
Un..dabiskāk tomēr šķiet glābt partneri, jo bērnu var radīt atkal:-D

Take this from therapists Gary and Joy Lundberg​; "There is a natural order in marriage. It begins with two people falling in love, believing that they are the most important person in the world to each other. As children come along they need to be cherished and loved but never more than your spouse. Then when they're grown and gone, it's back to just two people again. When these two remain in love, it provides a stability and a legacy for the children, no matter their age."

Ja arī kāds no bērnu negribētājiem pēkšņi līdz sirds dziļumiem vēlēsies bērnu un būs par vēlu, tak ir tak tāda lieta kā adopcija vai arī audžuģimenes, kur ir dažādu vecumu bērni, ir surogātmātes (Latvijā pagaidām aizliegts) un arī mākslīgā apaugļošana , ja vien nav iebildumu.

Un..dabiskāk tomēr šķiet glābt partneri, jo bērnu var radīt atkal :D

Are you serious? Wtf.

Sieviete ir sieviete, vīrietis ir vīrietis un bērns ir bērns. Bērnu rada sieviete ar vīrieti - pilnīgi vienalga "netīšām, tīšām, grib, negrib" vecāki ir atbildīgi par savu atvasi. Viņiem ABIEM bērnam ir jābūt prioritātei. Tomēr, katrs atsevišķi viņi vispirms ir Cilvēki. Tātad, ar savām vājībām, spēku utt. Ir jārūpējas par savu individuālo laimi, lai nodrošinātu mieru un labsajūtu ģimenē. Nevar intensīvi mīlēt tikai vīru un bērnu tā drusciņ. Vai pavisam stipri mīlēt tikai sevi, tad vīru un bērnu ja kaut kas paliek pāri. Jūs taču savu brāli un māsu, mammu un tēti, vecmāmiņu un vectētiņu katru mīlat savādāk un visus kopā ļoti stipri? (Protams, ir situācijas un izņēmumi, bet tādi ir visos gadījumos).
Lai vecumdienās izjustu gandarījumu par pēdējiem 80 aizvadītajiem gadiem vajag nodzīvot krāsainu un pilnvērtīgu dzīvi, būt mierā ar savām izvēlēm. Un tam nav nekāda sakara ar to tu esi viens vai ar 17 bērniem un viņu 56 bērniem, ir tas mīļotais vai nav. Beigās tāpat cilvēks nomirs viens. Muļķīgi dzemdēt, lai kaut ko kompensētu/garantētu un pilnīgi muļķīgi nedzemdēt, lai kaut ko nenokavētu.

Are you serious? Wtf.
varaviiksne

Yes, I'm serious :) Dzemdībās arī prioritāte ir māmiņas, nevis bērna glābšanai, tieši šī paša iemesla dēļ :)
Un izskatās, ka Tev šī tēma jau sen vairs nav par bērnu skaitu, bet par sava pareizā viedokļa uztiepšanu - sākumā izbrīns par tām, kuras bērnus nevēlas, tagad apgalvojumi, ka bērni ir pāri visam un izbrīns par tām, kuras tā nedomā.

Dzemdībās arī prioritāte ir māmiņas, nevis bērna glābšanai, tieši šī paša iemesla dēļ

Loģiski, jo kurš tad spētu pēc tam glābt to bērnu - kaut vai barot. Bērns viens neizdzīvo bez pieaugušā. :-)
Tu vari saskatīt, ko vēlies, es izsaku savas domas un man pilnīgi vienalga, vai jums ir bērni, vai gribat bērnus, vai negribat. Man absolūti nav izbrīns par to, ka kāda negrib, mani ieinteresēja iemesli, kāpēc tā ir tik daudz, jo pašai tā iepriekš nelikās, nav apkārt runāts par šo tādā mērogā. Ja tevi aizskar šī tēma un tavu stingro pārliecību, ka tavs draugs ir neaizstājams, kas man no tā. Man no tā nekas nemainās. ;-)

Saka jau,ka mātes mīlestība pret bērnu ir vienīgā patiesā mīlestība. Citu tik spēcīgu jūtu nav uz Zemes.
Loģiski domājot, partneris ir svešs cilvēks, pret kuru ir jūtas izveidojušās laika gaitā. Bet bērns ir Tava miesa un asinis. Domāju, ka es glābtu daļu sevis, nevis cilvēku,kuram ir liela loma manā dzīvē nejaušības dēļ (tas varēja būt arī cits cilvēks). Un arī partneri var citu atrast. :D

Ja Tev būtu tik ļoti vienalga, tad nebūtu ne šīs tēmas, ne "wtf" un saplusotu Tev vēlamo komentāru :)