Bērnu skaits

Kāds tam sakars ar bērniem?

Vistiešākais, Lovisa, vistiešākais. :D Man ir interesanti uzklausīt arī tavas domas - pastāsti, kā tad ir? :)

Šobrīd tas viennozīmīgi būtu aborts, bet es nesaku, ka, ja pēc 10 gadiem gadītos, ka tad tas arī viennozīmīgi būtu aborts - es neticu, ka apzināti plānošu bērnu, bet neesmu droša, ka arī nākotnē izlemtu par labu abortam.

Paredzēt jau nevar, kā būs, tas gan. :-) Paldies par atbildēm, ceru, ka neturi ļaunu prātu par saķeršanos iepriekš vienā vietā, kad mums nesakrita galīgi domas, varbūt izvēlējos ne tos izteikumus, lai pateiktu savu viedokli. :-)

Nē, es par slinku, lai turētu ļaunu prātu. :-D

Mani interesē, kā auguši tie vīrieši / veidojušies viņu uzskati, kuri domā, ka bērns ir tikai sievietes uzdevums. (t) Un ko domā sievietes, esot ar tādiem attiecībās... :-|
Es, savukārt, priecājos, ka man ap 40 bērni jau būs lieli. :-) Dzīves piepildījumu no viņām noteikti negaidu. Man šķiet, ka tas ir tāds normāls cikls...

Nu man ir paziņu lokā vīrietis, kuram ir 44 gadi, bērnu nav, jo nevēlas un nekad nav vēlējies. Pelna labi (virs 2000 eiro dienā), strādā prestižā amatā. Ir attiecības. Brīvajā laikā daudz lasa, ceļo (bijis lielākajā daļā pasaules valstu), skatās independent cinema filmas, interesējas par vēsturi, politiku. Nu nekas ekstraordinārs, tāds pats cilvēks, kādi ir daudzi, tikai bez bērniem.

Nu žēl, ka būvē tādu modeli, nedomā, ka normāli var būt arī citādāk?

Protams, var būt arī savādāk, bet var arī nebūt un būtu muļķīgi paļauties, ka vecumdienās bērni nu būs tie, kas darīs tevi laimīgu.
Bet vispār neuzskatu, ka tas ir normāli, ka bērni, vecāki un vecvecāki dzīvo kopā vienā mājā.

Varbūt manā vecumā pāragri tā domāt, veselības problēmu man nav un arī tarakānu mudžeklis neesmu, bet tā kā tas nav atkarīgs tikai no manis - respektīvi, bērnu neaudzinātu viena, esmu apsvērusi domu par to, kur rast piepildījumu, ja neizdotos realizēties ģimenes ziņā.
Un variantu daudz. Tas arī padara mani pašpietiekamu un pozitīvu uz dzīvi jebkurā gadījumā.
Pirmkārt, tās būtu rūpes par vecākiem un jebkuriem citiem tuvajiem līdzcilvēkiem, jā, tā būtu arī karjera (man ir savādāka izpratne par terminu "karjera"), jo tajās profesijās kas mani interesē ne tikai var nopelnīt labu piķi (kas ir svarīgi), bet arī iespējama misijas apziņa, gandarījums, kā arī starptautiska karjera. Sevis un savu interešu attīstība.
Protams, ģimeni dzīvē nevar aizstāt, jo tas ir galvenais. Bet gluži cilpu kaklā toč neliktu ja būtu vēl vairāk no tā, ko nosaucu.

Vistiešākais, Lovisa, vistiešākais. Man ir interesanti uzklausīt arī tavas domas - pastāsti, kā tad ir?

Man arī ir interesanti, pastāsti vispirms man, kā tieši bērni tev vecumdienās sniegs to piepildījumu? Varbūt es mainīšu savu viedokli. :)

Dīvaini, ka ģimene te skaitās tikai pāris ar bērniem. Manā uztverē vīrs un sieva ir ģimene, viens otram vistuvākie cilvēki. Bērnu faktoram tur nebūtu jābūt izšķirošai nozīmei.

Tīri filosofējot, varbūt tagad šķiet, ka vecumdienās bērni un mazbērni nebūs piepildījums, bet kāds būs par to viedoklis, kad vecumdienas tuvosies, neviens nezin. Dzīve iet, domas mainās.
Mani vecvecāki vienmēr ir teikuši, ka bērni un mazbērni ir bagātība, nevis vecumdienas materiālā pārticībā. Bet tai pat laikā nav pamata pārmest tiem, kuri tā neuzskata. Kur teikts, ka radīt pēcnācējus ir pienākums? Tā ir brīva izvēle. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri esot vienatnē ar sevi, jūtas viskomfortablāk, darbs ar sevi un atskats pagātnē uz sasniegumiem arī ir viņu dzīves piepildījums.
Man ir tuvu 30, bērnu nav, pagaidām nevēlos. Bet nākotnē noteikti būs arī bērni.

Dzīves piepildījumu no viņām noteikti negaidu.

Hmm, lai Tu saprastu kā to domāju, iedomājies savu dzīvi, ja Tev nevarētu būt bērni un salīdzini ar tagadējo un to, kas Tevi sagaida bērniem augot. Ja Tu domā ieņemt paliekošu vietu savu bērnu dzīvē un jums būs normālas attiecības, tad visu to, kas Tevi sagaida, nevar aizvietot nekas cits.
Protams ir cilvēki, kas ir savādāk uzbūvēti un viņi vērtību piešķir citām lietām, tāpēc uz visu to skatās savādāk. Tāpēc katram savs.

Lovisa

Protams, var būt arī savādāk, bet var arī nebūt un būtu muļķīgi paļauties, ka vecumdienās bērni nu būs tie, kas darīs tevi laimīgu.

Ir nepareizi domāt, ka kāds cits var Tevi darīt laimīgu. :) Laime ir jāmeklē katram paša galvā.
Attiecībā uz bērniem - Tu saņemsi pretī to, ko viņos ieliksi.

Bet vispār neuzskatu, ka tas ir normāli, ka bērni, vecāki un vecvecāki dzīvo kopā vienā mājā./quote]
Mhm, nav normāli.
Man arī ir interesanti, pastāsti vispirms man, kā tieši bērni tev vecumdienās sniegs to piepildījumu? Varbūt es mainīšu savu viedokli. :)

:) Es nevaru pārliecināt Tevi ar savām sajūtām. Ies laiks un gan jau Tu pati līdz tam nonāksi.

Caloo, bet Tu gribi teikt, ka tieši bērni Tevī rada piepildījumu? Vai arī viņi palīdz Tev citādāk raudzīties uz pasauli, kas, savukārt, Tevi bagātina? Otro var panākt dažādos veidos, ne tikai caur bērniem.

bet var arī nebūt un būtu muļķīgi paļauties, ka vecumdienās bērni nu būs tie, kas darīs tevi laimīgu.

Tu savus vecākus nedari laimīgus? Ja tu apciemo reizi gadā, nesazinies utt., tas nav rādītājs. Nav jādzīvo vienā mājā. Ja tu audzini tā, tad saņemsi to, ko esi ieaudzinājusi.

Bērnos, man liekas, tieši vairāk iztērē naudas, ne saņem. :D

Man bērna radīšana ir ilgstošs interesants process aptuveni 20 gadu garumā. Pēc tam tas ir pieaudzis cilvēks ar savu dzīvi, kurā vecākiem ir maza teikšana, lai neteiktu nekāda.
.
To pārspēj tikai vēl viens aizraujošāks un radošāks process 'divi pieauguši Homo Sapiens indivīdi, kas veido savu dzīvi kopā'.

Pašai ir māsa, vienmēr bērni nav patikuši, bet zināju, ka savi patiks. Vienmēr gribējās 2, bet zināju, ka nebūs ar mazu starpību.
Ir viens bērns, un nu uzskatu, ka man jau tas par daudz. Bērnu mīlu, viņš ir mans brīnums un lolojums, bet audzināt ir grūti un mans EGO ir pārāk liels, lai vēl ziedotos tā vēl kādam bērnam, tāpēc tagad saku - nē, paldies, man bērnu vairāk nebūs, jāizaudzina šis vispirms kārtīgi. Nekad nesaki nekad, tāpēc ja man vēl būs, tad pēc gadiem 15, kad jau būs pēdējie gadi, kad sieviete var vispār dzemdēt, bet vairāk sliecos un nē.
No vienas puses bērns ļoti uzlabojis mūsu dzīvi, esam daudz tālāk tikuši un vairāk sasnieguši, bet no otras puses bērns bremzējis, jo tu nevari mazu bērnu atstāt mājās un iet kur gribi un darīt ko gribi, kā arī mans bērns nav radīts restorāniem un citām skaistām vietām, jo ir pārāk aktīvs un pagaidām man atliek tikai lielākās izklaides bērnu laukumos. Pamazām gan bērns pieaug un jau sāku just savu brīvību, tāpēc atkal ņemties ar mazuli, nu nē.

Ir nepareizi domāt, ka kāds cits var Tevi darīt laimīgu. Laime ir jāmeklē katram paša galvā.

Pilnībā Tev piekrītu. Tieši tādēļ mani izbrīna, cik daudzi cilvēki kā galveno iemeslu bērnu radīšanai min to, ka vecumdienās bērni viņus darīs laimīgus. Ja man kādreiz būs bērni, tad ne jau šī iemesla dēļ.
.
Es domāju, ka, pat ja man būs bērni (visticamāk būs), tik un tā pats svarīgākais cilvēks manā dzīvē vienmēr būs mans mīļotais vīrietis, viņš būs tas, ar ko es būšu kopā vecumdienās (cerams :D) un viņš būs tas, kurš padarīs manu dzīvi pilnvērtīgu un dzīvošanas vērtu. Nevis bērni. Jo bērniem ir jādzīvo sava dzīve, jāatrod sava mīlestība. Tas nenozīmē, ka es nemīlēšu savus bērnus, tieši otrādi, es ļaušu viņiem būt brīviem un laimīgiem nepieprasot no viņiem mīlestību un nepārtrauktu klātbūtni vecumdienās.
Protams, neizslēdzu iespēju, ka kādreiz domāšu citādāk.

Ģimenē bijām divi bērni. Vēlos 1 bērnus, max 2.

Tu savus vecākus nedari laimīgus? Ja tu apciemo reizi gadā, nesazinies utt., tas nav rādītājs. Nav jādzīvo vienā mājā. Ja tu audzini tā, tad saņemsi to, ko esi ieaudzinājusi.

Es nezinu, vai daru viņus laimīgus. Nu diez vai es vai mani brāļi/māsas ir iemesls kāpēc viņi ir/nav laimīgi, tas būtu absurds. Viņiem pašiem ir pietiekami interesanta, piepildīta dzīve. Es apciemoju viņus krietni biežāk kā reizi gadā, bet tas jau nav būtiski - reizi gadā vai reizi nedēļā, tas diži neko nemaina. Tik un tā viņiem ir sava dzīve, man sava. Un tas ir dabiski, nebūtu normāli, ja būtu savādāk. Bet tas jau nenozīmē, ka es viņus nemīlu vai viņi nemīl mani.
Protams, ka es saņemšu atpakaļ to, ko esmu ieaudzinājusi. Bet atkārtošu vēlreiz - es neceru no viņiem neko sagaidīt, man nevajag, lai viņi mani uztur un aprūpē vai vēl kaut ko, kad būšu veca. Man tas nav vajadzīgs! Godīgi sakot, es no sirds ceru, ka līdz tādam vecumam nenodzīvošu.